| memuāri |
[Sep. 17th, 2019|07:23 pm] |
sabozies klausos kamīna sprakšķoņā un cepums sabrūk man mutē. uzlieku pēdu uz sava siltā suņa. paņemu sava rajona avīzi un ostu to dziļām, dziļām ieelpām. atceros par jaunības paziņu, jūrnieku ar bārdu un pīpi, kuram es aizdevu savu caurumaino hūti.
pieceļos, lai uzvārītu tēju. ārā līst. skan radio. dziesmā atrodami sekojoši lietvārdi:
- liedags
- jūra
- kaijas
un:
-gauja
dziesmā skan saksafons. es iedomājos saksafonists stāvam droši, uz abām kājām, viņa pozai vēstot, ka viņam tas viss pieder. “Tas viss pieder man”, saka saksafonista stāvs, un viņš pūš savu beigu solo. publikā visi ārkārtīgi skaļi sarunājas, nepievēršot dziesmai nekādu uzmanību. publika atrodas Frankfurtē, Latvijas simtgadei par godu rīkotajā svinīgajā saietā.
*
šai dziesmai beidzoties, pa radio skan nākamā dziesma. tajā figurē tikai bezformīgas klavieres, un tāpat kā iepriekšējā dziesmā, sarunu fona troksnis, tikai šoreiz kādā Hārlemas andergraunda džezbārā, kura interjeru kā rāmi satver zaļā krāsa. iespējams, ka visā tajā troksnī kāds pateica kaut ko ļoti svarīgu.
*
es esmu izgājis Ņujorkas naktī, un ielas malā ēdu sūdīgi pagatavotu garneļburgeru Luiziānas stilā. ir silts. zaļi ierāmēto džeza bāru es redzu tikai atstatus. ap stūri ir iela, kur mūžīgi ar savām parpalām uz ielas tup ganieši. viņi sarunājas spēcīgās āfrikāņu balsīs, radot manī, necilā baltajā, primitīvas bailes.
dodos mājās, Bronksā, pa marihuānas dūmos ietītu ielu. gandrīz iekāpju suņa sūdā. uz mani noskatās hiphopa mūzikas cienītāju bariņš. kaut kur tuvumā sprāgst plaukšķene.
kāpņutelpā mētājas lietots prezervatīvs.
apguļos gultā. svīstu. skatos uz Kārļa Ulmaņa portretu manā istabā, pieliktu pie sienas kā ikonu. domāju par melnajiem cilvēkiem ar beisbola nūjām. domāju, kā rīt atkal jāceļas piecos no rīta. nevaru aizmigt.
*
pēc pāris mēnešiem, ziemā pastaigājoties sniegā, klausos “Ceļojumu uz nakts galu”. romāna galvenais varonis arī nevarēja aizmigt Ņujorkā. es saprotu. tā pilsēta nekad neguļ.
*
kamīns ir apdzisis, avīze no rokām izkritusi. aiz loga vairs nelīst, bet šalc auksts, auksts vējš. esmu aizmidzis ar pavērtu muti un krācu. |
|
|
