Ķermenim bija piemeties ne tikvien recekļa nespēks, bet arī recekļa caurspīdība. Viņam likās - ja paceltu plaukstu, varētu redzēt gaismu spīdam tai cauri. Asinis un limfa bija iztecējušas no ķermeņa milzīgā darba orģijā, atstājot tikai trauslu nervu tīklu, kaulus un ādu. Visas sajūtas šķita nesamērīgi pastiprinājušās. Virsvalks berza plecus, bruģis kairināja kāju pēdas, pat pirkstu saliekšana un atliekšana bija tāda piepūle, ka locītavas knikšķēja. Tā Orvels iekš 1984, bet es jūtos pašlaik līdzīgi nostrādājot, savas un vēl saslimušo stundas, deviņas dienas pēc kārtas.
sestajā dienā krampji kājās, septītajā asins no deguna, astotajā asaraina sevis žēlošana, devītajā recekļa nespēks, bet uz svariem -3kg.
nu labi, nav jau tik drūmi, šodien notusējām ar bērniem dzimšanas dienu svinot boulingā. rīt plānos gulēt ar grāmatu pie tv. un tad jau atpakaļ darbā ar norimušām emocijām.