| Latvijas GH kopusčempionāts |
[May. 5th, 2015|01:44 pm] |
    Tā kā manas domas par notikumu ir negatīva pārpilnas pat pēc maniem standartiem, tekstu nolieku pēc daudzām-daudzām bildēm, lai nebojātu iespaidu no savas daiļmāksli-niecības.
Jā, jā. Lai nu tā godīgā spēle paliek florbolam...
Kazahstānas pārstāvji mums jau kļuvuši par normu.
Es neesmu vienīgais no turnīra favorītiem, kuri todien palika zināmā nemierā ar saviem sasniegumiem.
Retrobilde.
Paldies dievam, piektdiena ir klāt! Citiem vārdiem, faktiski noslēgusies galda hokeja sezona Latvijā. Noslēgusies šā tā, bet tas bija objektīvi sagaidāms - LČ Inčos netiek taisīts priekš sportistiem, bet gan priekš skatītājiem. Kurus, ieskaitot Inčukalna nepiedalošās spēlētājas un dalībnieku vecākus, varēja saskaitīt uz vienas kājas pirkstiem. Gadījās vēl nelaime ar organizatora apslimšanu - viņa balss jau tāpat draņķīgajā mikrofonā bija tapusi pagalam atbaidoša un viduvējas šausmu filmas cienīga (nu tādas, kur zombijs mēģina runāt ar jau pirms gadsimta izpuvušām balss saitēm). Protams, tādā reizē normāli būtu visu, kas runājams, uzticēt citiem, bet kā mēs ar skumjām un līdzcietību varējām vērot, nevienam citam visa tā hņa nebija vajadzīga vai arī organizatora aizdomīgums oder taupīgums noveduši pie tā, ka viss pasākums un runas saplānoti tikai viņa galvā un tāpēc citi neko daudz līdzēt nevar, nebūdami pielaisti pie lielajiem GH Inčuķēķa noslēpumiem. Drusku līdzēja Blūmentāls ar savām spīkera dotībām, bet kopumā tas viss izklausījās pēc invalīdu pasākuma kādā vēl eigēniku praktizējošā valstī. Protams, es jūtu līdz slimniekam, kurš sevi tā nodzen (un lielā mērā pavisam lieki), bet nav labi veidot sevi par neaizstājamu pat pagasta mērogā. Un vēl sliktāk ir pataisīt sporta pasākumu par balagānu, kāds labi piederētos vasaras pēcsezonas pasākumam kaut kur Ventaspilī vai tais pašos Inčos.
Reāli turnīrs sākās... pusotru stundu pēc reģistrācijas beigām. Inčukalna impērijas kronis jeb atkal Nenotveramais Džo, jopt. Laiks pagaisa gan vieglā bardaka dūmakā, gan novēlojušos spēlmaņu gaidās (tā kā vienalga sākt laicīgi nebija pat plānots, tas neko īpaši vairs neietekmēja), gan mēģinājumos novērst spēlēt sabraukušo cilvēku uzmanību no galda hokeja. Dziļāka ņirgāšanās jums taps aiztaupīta, jo es turējos no visa tā cirka pa gabalu. (Kā todien izteicos ar savu nepiedienīgo muti pāris noķertiem līdzjutējiem, kamēr tie neaizmuka - tikmēr paslēpos un vēmu atejā.) Lietojot primitīvai auditorijai saprotamus terminus, blakuslietas un ieradušos velti iztērētais laiks sakrāja zālē pamatīgu negatīvās enerģijas lādiņu, kurš attiecīgi ietekmēja visu procesu. Uz beigām - kad viss padevīgais ganāmpulks bija sadzīts tribīnēs uz loteriju - aura kļuva tāda, ka man ap pussešiem jau kļuva fiziski nepanesami ilgāk tur atrasties un es izmisīgi sāku meklēt kādu, kurš mani veicīgi aizvedīs uz Rīgu vai vienalga kurieni prom, lai gan zālē bija vaifajs un teorētiski varēja vienkārši ierakties virtualitātē un aizmirst par atbaidošo reālu. Jāteic gan, ka vēlēšanās braukt prom manī radās jau ap vienpadsmitiem, kad jau bija skaidrs, ka čempionāts te ir visai neobligāta piedeva.
Sportiskā ziņā... nu cik tādā pasākumā vispār var runāt par sportiskiem rezultātiem... Rau, ko es rakstīju pirms diviem gadiem par toreizējo LČ:
Turnīru nospēlēju zem vidējā, bet ne tik traki, kā varētu nodomāt no manas novelšanās uz 3. šķiru līgu. Zem manis bija iesēti divi spēlmaņi, kuri pretendēja uz pirmo un attiecīgi mani apgāja. Plusos man bija labais veselības stāvoklis (priekš 50gadnieka, protams), mīnusos - karstums.
Nu tad lūk, šogad gāja apmēram tāpat. Viss potenciālais - gan otrā līga, gan trešās četrinieks - tika zaudēti uz beigām, kad mans pagurums lika sevi manīt. Četras zaudes ar vienādu rezultātu 3:4 pēdējās grupas un līgas spēlēs... Pie tam es nevaru teikt, ka būtu tik ļoti izšāvies. Vienkārši atmosfēra ietekmēja un man žēl, ka vispār ierados, nevis paziņoju sevi par slimu, aizbraukušu uz Madagaskaru medīt pingvīnus vai vēl ko tādu. Iespējams, nākošgad būs iepriekš jāapsver, vai ir to vērts, ievērojot to, ka jau tāpat pie izdevības šosezon izvairījos apmeklēt Inčukalnā rīkotos turnīrus... Mani tomēr interesē galda hokejs, nevis runas, skatīšanās uz ākstiem un loterijas. Atšķirībā no.
Loterijā izspēlētais galda hokejs tika Ūdrim, kurš todien sodījās apkārtējiem, ka pa visiem 15 vai cik tur gadiem ne reizi nav mani vinnējis. Nu ko, tagad viņam būs šanse uztrenēties. Arī tāpat mūsu līmenis neko daudz neatšķirās.
Visumā nospēlēju atbilstoši sējumam, izņemot pēdējās spēles. Kaut cik negaidīti bija tikai pāris pārāk lieli rezultāti (5:1 pret Salvi, 0:4 pret Aldi G.) un uzvara spēlē pret Voronovu, pusotras minūtes pirms beigām kāšot 0:4.
Jāteic, ka par atmosfēru atradās ko teikt ne tikai man. Turnīrdienā nācās no citiem uzklausīt daudz skumju par to, ka viss iet uz galu un jaunie gaisa maitātāji pie kloķiem palikuši pārlieku nekaunīgi, izmantojot noteikumu nepilnības (ieskaitot viņu burtisku ievērošanu, ko praksē neviens nedara). Turklāt ja agrāk šai jautājumā visbiežāk tika cilāts Skrundas vārds, tad šoreiz tas gods tika VJN un "Laimītei". Ka VJN diezgan daudziem sen ir problēmas ar bijušo "džentlmeņu sportu", kas nu kļuvis par "sportiskā taisnīguma, ētikas un cieņas sportu" (starp citu, krievu noteikumos šī idiotiskā izmaiņa tā arī nav pārtulkota, man nācās pašam viņiem to pirms nedēļas pavēstīt), man zināms - diemžēl, arī uz tā nelaimīgā ādas, kurš mēģināja man piekasīties un ar to tikai piespieda mani ieslēgties,- bet skumīgi, ka arī pāris no "Laimītes" junioriem bija izpelnījušies nosodījumu. Man likās, ka neētiski paņēmieni cīņā par rezultātu vismaz "Laimītē" jau nodzisuši vienlaikus ar pieredzes un klases augšanu. Lai gan tās varbūt ir vēl vecās sliktās reputācijas atskaņas, kuras cilvēku pavada daudz ilgāk, kā bērni iedomājas.
Saistībā ar to - ne mazāk skumīgi, ka ne spēlētāji, ne tiesneši īsti nezina galda hokeja noteikumus. Var saprast, kāpēc,- jaunā (2014. gada) noteikumu versija prasa vai nu augsta līmeņa dzenu, vai specializētu medicīnisko izglītību,- taču tādā gadījumā ir diezgan nepārdomāti pie tiem apelēt. Atkal augstākajā līgā radās bardaks ar dažādiem viedokļiem par rīcību strīdus situācijās, atkal vietu sadalījumu izšķīra subjektīvas - t.i. dažu subjektu - idejas. GH vadība "rokas režīmā", protams, nav salīdzināma ar lielas impērijas apkalpošanu tai pašā stilā, bet ja bardaku rada viens jauns un nejēdzīgs punkts noteikumos, viņu derētu atvecot kā bija - un oficiāli bišķi paskaidrot mazgadīgajiem, ko viņš nozīmē. Nevis risināt visas situācijas ar kasīšanos - kam pirmajam apriebsies strīdēties - vai viduslaiku "dieva tiesu".
Lai nebūtu pārpratumu. Intelektuāli cilvēks ir mazgadīgs apmēram līdz 25 gadiem, tikai uz to vecumu viņa smadzenes ir pilnvērtīgi izaugušas. Tīrā bioloģija, nevis mans personīgais viedoklis. Un tieši tā jāsaprot mans paziņojums par mazgadību. Vienlaikus es neuzskatu, ka intelektuāli mazgadīgam ir attaisnojums būt tādēļ stulbam, agresīvam un/vai neētiskam. (Kurš ieteiks paskatīties spogulī, tiks pasūtīts defekalizēties.) Tālab jau sīkos arī laiž spēlēt kopā ar lielajiem, lai tie viņus, bļa, audzinātu uzvesties starp cilvēkiem. Nevis lai kāds kādam iemācītu spēlēt.
Vēl viena interesanta ētikas problēma. Vai ir ētiski cilvēkam, kurš izplata haļavas viļņus apmēram pusotra metra rādiusā, tīši nostāties pie kāda galdiņa, uz kura lietas iet nevēlami, lai izmainītu spēles gaitu? Tāpēc ka es visnotaļ apzināti to izdarīju, tā mainīdams vienā līgā iekļuvušo sastāvu pēc savas gaumes... bet jūs pamēģiniet man pierādīt, ka tas ir kas nepieņemamāks par vilni tribīnēs vai skatītāju aurošanu ar to pašu mērķi...
|
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}