Pussprāguša galda hokejista piezīmes - Šis tas no Amatieru Līgas vēstures [entries|archive|friends|userinfo]
kaszczejs

[ website | Pamatblogs krieviski ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| GH skola = Politikas dumbrājos = ЖЖ - Ciba krieviski = Erudītu Līga ]

Šis tas no Amatieru Līgas vēstures [Jul. 12th, 2018|02:58 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
[Tags|, ]

Parasti es nedalos ar publiku stāstos par savām neveiksmēm, kuras pārsniedz līmeni "baigi slikti nospēlēju pēdējo turnīru", bet patiesībā tādu neveiksmju dzīvē man bijis daudz vairāk kā sekmju. Un Amatieru Līga ir tikai viena daudzmaz veiksmīga epizode jau 6 gadu ilgajā mainkampfā par mēģinājumiem izveidot stāvokli, kurā mums nevis būtu jālūdzas labākās spēlētājas atbraukt un uzspēlēt par godu Latvijai, bet arī pamudināt cīnīties savā starpā par vietu izlasē.

Viss tas (ne)veiksmes stāsts sākās 2006. gadā, ar braucienu uz Skaļicu. Toreiz brauciens bija atbaidošs (jau reiz minēju, ka līdz šim laikam tikai dažiem cilvēkiem esmu riskējis parādīt to savu brauciena aprakstu, ko iesniedzu valdei - publika ieraudzīja pagalam bezzobainu versiju), un starp citiem secinājumiem, ko es izdarīju - ka no šādas mūsu sieviešu izlases nekas labs nākotnē nav gaidāms un tā tas arī paliks, ja neradīt tai konkurenci. Zināju arī to, ka manā vietā neviens cits to neizdarīs: tie pāris cilvēku, kuri to saprata un gribēja, paši jau darīja visu viņiem iespējamo. Atlika viens sīkums - izdomāt, kā kaut ko panākt ar viena cilvēka spēkiem. Jā, man formāli bija savs klubs, bet tas sastāvēja no pusotriem cilvēkiem, personiskās finanses bija tuvas nullei un kluba telpas, t.i. mana istaba, bija aizkrautas līdz mazās ellītes stadijai. Taču tolaik problēma drīz aizgāja no mana redzeslauka: es apprecējos, sieva izrādījās kā galda hokejiste pilnīgs bezcers, un pēc kāda laika mēs vispār aizbraucām no Latvijas. 2011. gadā es viens atgriezos un konstatēju, ka situācija vēl ir nedaudz labāka, kā bija sagaidāms, bet ar augošu tendenci noiet pa burbuli. Kalniņu Inčukalnā satrauca tas pats, bet pat viņa autoritātes nepietika, lai vēl kādas inčukalnietes sāktu spēlēt nopietni - tās izdevās atvilkt tikai uz atsevišķiem turnīriem. Ventspils jaunrades klubs izskatījās jaudīgāks, bet attāluma dēļ vārījās savā sulā.

Kas man bija vajadzīgs? Spēlētājas, telpas, inventārs un treneris. Ak jā, un nauda arī būtu noderējusi. No uzskaitītā man bija tikai dievadots treneris manis paša personā, tikpat dievadots dzīvoklis, kurā varētu trenēties, un divi aizvēsturiski laukumi. Spēlētgribētāju - it īpaši tādos apstākļos spēlētgribētāju - man nebija vispār. T.i. bija un ir, bet puiku un veterānu kārtas. Šo kategoriju mums pietika, un lauzt pats savus laukumus viņu dēļ es nebiju gatavs. Nācās meklēt, aicināt pie sevis spēlēt, turklāt es īpaši nekautrējos aicināt arī tās jau citur trenējošās, kurām aiz laika un transporta iemesliem bija vieglāk tikt pie manis centrā nekā uz treniņiem nomalē. Jā, dažas nāca un divas (vecumā virs 30 un 40) pat sāka trenēties, bet ātri pameta - manu draņķīgo mājas apstākļu dēļ vai nolemjot, ka nafig viņai tas galda hokejs, ja tas prasa tādas pūles. Un nafig arī es pats - manu brīvo un bieži frivolo mēli var izturēt tikai vai nu cilvēks ar manu intelektuālo līmeni, vai pietiekami neatkarīgs, lai mierīgi uztvertu svešu stilu. Pēc dažiem gadiem man bija jāatzīst, ka pūles bijušas absolūti veltīgas. Nebija izdevies papildināt arī citu treneru kolekcijas - mani ieteikumi rikšot trenēties civilizētos apstākļos uz Sarkandaugavu vai, vienubrīd, Maskačku atrada vēl mazāk dzirdīgu ausu kā aicinājumi patrenēties pie manis. Pareizāk, neatrada vispār.

Vienlaikus mums bija masveidīgs skolēnu turnīrs "Sarauj", no kura it kā varēja smelt un smelt. Bet ne man, ne arī kādam citam pasmelt no tā neko neizdevās. Iespējams, man vienkārši pietrūka nekaunības. Tomēr nebija pārāk grūti iedomāties, ka, ja meičas negrib iet ne uz privātspēlēm, ne uz nopietniem treniņiem, bet nāk uz turnīru sporta zālē, tad vajag arī viņām rīkot sacensības sporta zālē. Tas pārklājās ar manu pārliecību, ka vājākiem spēlētājiem vajag pašiem savus turnīrus. Es par to valdē brēcu ne pirmo gadu - un pat ne desmito,- bet vienugad sakrita vairāki apstākļi, viens no kuriem bija mana paaugstinātā aktivitāte sieviešu krīzes dēļ. Atgādināšu, ka uz to laiku Latvijas dāmu izlase jau brauca trijatā - rezervju vienkārši nebija, un pietika vienai neaizbraukt, lai sekotu krahs. Spēlētājas vajadzēja kā ēst, bet es tobrīd biju zaudējis jebkādas cerības kaut ko izdarīt uz paša materiāli tehniskās bāzes. Spriedu, ka vai nu es izspiedīšu amatieru sacensības - tai skaitā priekš skuķiem,- vai arī vispār var atmest ar roku cerībām izveidot kaut kādu sieviešu rezervi. Protams, bija arī AL publiski deklarējamais motīvs sagādāt jauno maiņu vispār. Un mana drusku egoistiskā motivācija sagādāt kādu turnīru večukiem, kas vēl grib uzkapāt. Pēdējo vēlmi gan turnīra formāts apglabāja praktiski nerealizētu.

It kā viss būtu aizgājis, AL eksistē un strādā, bet... un atkal bet. Sievieši no AL, izņemot tos, kas jau atnāca turp no treneriem, trenēties klubos tā arī nav sākuši un nekādu konkurenci izlasei nerada. Zināmā mērā to ietekmē arī dažu cilvēku pretdarbība - tāda pati, ar ko nācās sastapties, mēģinot organizēt invalīdu izlasi. Tie, kuriem izdevīgs savs vai sev tuvo monopolstāvoklis, cenšas to saglabāt un līdzekļus diez ko neizvēlas. Taču galvenais tomēr ir tas, ka mums nav sieviešiem ko piedāvāt pret galda hokejam atdoto jaunību - viņām, ja kāds vēl nezina, tā ir smagāka problēma kā puikām. Un kamēr mums nebūs pietiekami vērtīgas kompensācijas, par pilnvērtīgu dāmu konkurenci varam tikai sapņot. Es turpinu savus mēģinājumus kādu pierunāt: tuvākajās dienās, piemēram, galda hokeja reklāmu ar treniņu iespēju piedāvājumu no manis saņems daļa vienas nākotnē ciet slēdzamas Interneta spēlītes dalībnieču. Dāmas, kas gadiem ilgi patērējušas vairākas stundas dienā uz virtuālu fermu rakņāšanu, manās acīs varētu to sākt tērēt arī galda hokejam. Vai kas sanāks - stipri šaubos, bet ja nedarīt neko, tad nekas nesanāks ar garantiju. Un man žēl, ka mums ir tik daudz spēlētāju, kuri vispār neko nedara šīs lietas labā. Es uzskatu, ka censties panākt augstākus izlases rezultātus ir katra tās spēlētāja pienākums un akurāt šeit ir tā gan mūsu, gan pasaules vājā līnija, kur pasaules līmeņa medaļas izcīna tie, kuriem izdodas labāk organizēties.
linkpost comment