šodien paskatījos fudbola spēles gaitas bbc lapā, lai zinātu, vai ir droši iet uz barčiku. kad kļuva skaidrs, ka EN zaudēs, spēle šas beigsies, sataisījos un aizgāju. tur visi bija saskumuši. bet man kaut kā izdevās izvilkt Rāžu no tās nelaimītes. uzjautrojāmies. tad atnāca viņa best friend. tad mums ar Rāžu nācās viņam paskaidrot, ka nē, mēs neesam pāris. nu kāpēc man visu laiku jāskaidro, ka es ar kaut kādiem cilvēkiem neesmu pāris? anyway. ļ labi iesmēlām, pajautrojāmies. čuvaks teica Balkan countries instead of Baltic countries. tad nokaunējās un pavadīja atlikušās 20 minūtes man atvainojoties par to, ka sadzēries esot. un nevarot būt, ka darbā visi uzskata, ka man ir attitude un es grumpy. bet nu citādi jestrs jaunēklis.

bet labā vakara daļa bija, kad gandrīz visi aizgāja prom. tad mēs ar Leo, Džemu un Rāžu visi kārtīgi izbičojāmies par citiem barčika šitiem te. atlaidām norm. tur gāja tiešām viss ļ manā gaumē. lai vai kas, bet šis barčiks ar Džemas maiņām, tas būs laikam tas, kas man visvairāk pietrūks. nav vērts pat mēģināt atstāstīt, you had to be here. lai cik nogurusi es nebiju pēc jobanas dienas ofisā, esmu ļ apm, ka tomēr aizgāju uz barčiku.

pēc tam Džema mani atveda ar savu auto mājās. arī ļ apm. jo tas, kādā stadijā cilvēki sevi nodzēra šovakar, būtu bijis nedaudz strjomīgi iet mājās vienai. bet ne tik strjomīgi, cik būtu bijis, ja EN būtu uzvarējuši, ja kas. jobans futbols.

jebkurā gadījumā. iedzeram vēl? labi, ka man mājās vienmēr kaut kāds alkohols atrodas.