| |
[Apr. 20th, 2014|07:14 pm] |
Pārsteigums pārsteiguma galā. Patiešām.
Visvairāk jau nebeidz pārsteigt tieši cilvēki, kas ir apkārt. Piemēram, kāda velna pēc tu pēkšņi iepatīcies kādam cilvēkam, ko jau esi vairākkārt redzējis un saticis? (Okey, te nu ir pamatīga dežavū sajūta!!) Viņš tevi pēkšņi ierauga kādā citā gaismā vai kā to nodēvēt? Jo it kā viss ir pa vecam. Tu vēl jo projām, "pa vecam", esi tas pats cilvēks. Un tad tas otrs cilvēks vēl izdomā stāstīt, kāpēc TU ESI TIK FORŠA un tā tālāk. It kā jau tā nepietiktu mulsuma šajā situācijā. Sāli brūcēs ieber labākā draudzene, kas saka - TU TAČU AR VIŅU NEIESI BUČOTIES, VAI NE? MAN VIŅŠ PATĪK! Ja arī kādu mirkli kas tāds ir iešāvies prātā, kā lai kaut ko tādu pat mēģina. Nu nē. Un tad vēl pavīd otra draudzene, kas saka - UZ PRIEKŠU! JA TU NEIESI AR VIŅU BUČOTIES, KĀDA NO MUMS PĀRĒJĀM IES! Nu ar dievu, ejiet tak! Es tak vispār sākumā gribu saprast, kas tam prakostam zem ādas. |
|
|
