Decembra pēdējā mēģinājumā ar Femme Chorale sanāca izbesīties. Esmu novērojusi, ka man ir spēcīgāka ietekme uz apkārtni kā vairākumam. Ja man iet slikti, arī Tev manā klātbūtnē vai kopīgā darījumā ies neapskaužami. Tāpat arī ar labo. Ir tā, ka es nevaru pa dzīvi vēl iet pavisam mierīgi un pozitīvi, un relaksēti reaģēt uz lietām, kas mani kaitina: neprofesionalitāte, zems mākslinieciskais līmenis, neadekvāti viedokļi un apšaubāma samaksa. Kāpēc mani besī darbs ar amatieriem? Jo es gribu būt ar profesionāļiem, tikai man nekādi, nu nekādi neizdodas dabūt stabilu darba vietu uz skatuves. Nē, par koncertu iespējām es nedrīkstu sūdzēties, johaidī, tikko bija Berlīnes filharmonija un vispār apbrīnojami, kā es ar savu sačakarēto kora balsi vispār tieku pie darbiem, bet.. koncerti nāk un iet, tacu īre ir jāmaksā katru mēnesi. Drīz beidzas studijas. Būs jāatmaksā studiju kredīts. Es labi zinu, ka nav labi savu frustrāciju izlikt uz apkārtējiem, bet diemžēl, es brīžiem nenoturos. Sieviešu koris, pašreizējais pie-darbiņš, kur aizvietoju diriģentu, ir ļoti saprotošs. Šodien pēc koncerta viena dāma, klausoties auditionu stāstus un ko nozīmē mūziķa profesija, jautāja, vai tad nu nebūtu tomēŗ laiks atrast kādu bagātu mīļāko. :)