|
Decembris 28., 2018
 | 17:19
Un reizēm ļoti, ļoti gribas izdomāt sevi no jauna, priecīgāku, muļķīgāku, bērnišķīgāku sevi; droši vien tas ir saistībā ar tuvojošos dzimšanas dienu, ibo man nudien varētu būt tā, ka tuvojas tas vecums, kad ir ļoti nopietni jāpiedomā pie tā, lai nekļūtu pārmēru pieaudzis, nopietns un kontrolēts. Jo īpaši ja tuvojas arī visādi grādi (ne tie, kas parasti, bet tie, kas akadēmiski) un kas tik vēl ne.
Tas ir nenormāli, nenormāli grūti, nu, nebūt nopietnai, nerēķināt piecus gājienus uz priekšu, visas tās parastās lietas, kas pēc zināma laika nāk automātiski.
Nenormāli grūti kaut uz mirkli noticēt, ka pasaule tevi nepievils, ja tu vienkārši paļausies uz to.
Nenormāli grūti atļaut sev to, ko es totāli atļautu jebkuram citam cilvēkam. Piedot sev to. Darīt to The Fool lietu, kurā tu vienkārši sper soli pāri klints malai, lai arī saprāts aiz muguras rej un rausta, neej, neej, neej, vai tad tu neredzi, vai tad tu nesaproti, tas taču ir tik bīstami.
Nekas nav bīstami. Pareizāk, ļoti daudzas lietas vienkārši NAV bīstamas. Biedējošas, bet ne bīstamas.
Kas tas ir par mehānismu, kas liek kādā brīdī darīt tikai un vienīgi to, kas ir droši? (Ja tu, cilvēks, esi iepriekš izgudrojis sevi no jauna un kā pilnīgi citu cilvēku, tādu, kurš ir gudrs un kontrolēts un cienīgs, droši vien tā.)
Bet es neesmu tas cilvēks, es negribu būt tas cilvēks, un man tas cilvēks nekad nav nācis par labu.
|
Comments:
bļaķ... man arī tā vajag, bet tad reāli ir jāpiš prom no kantora, jo te viss ir otrādi, plānošanas, stratēģijas, izvērtēšanas, iekšējās ofisa troņu spēles utt utjp...
Nav sagadīšanās, ka es par šo sāku domāt tikai labu laiku pēc tam, kad vairs nav jāiet uz lekcijām :) |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}