Citas sievietes un es
Vārgajās, bālajās, nerunājošajās berenikās sevi es neredzu. Nodomāju, ka es evolūcijas ceļā drīzāk gribētu evolucionēt hmm, vairāk uz kaut ko tādu kā Lara Krofta vai Čārlija eņģēļi-neģēļi, bet nē - arī nē. Skaistas un izveicīgas, un tomēr - prastas algotnes.
Šķirstīju atmiņu vācelīti, šķirstīju.. nu neatcerējos, ka vispār jebkad būtu lasījusi/skatījusies filmas par tādām citu sieviešu dzīvēm, uz kādām es gribētu tiekties, ne reālajā pasaulē, ne romānos. Kaut kā skumji pat, nav pat ko apbrīnot un uz ko iet.
Vai tik diskriminācija vēl joprojām nerit pilnā sparā, vīriešu tēli ir daudz nostrādātāki un interesantāki nekā sieviešu.
Tad atcerējos tomēr vienu sievieti, tiesa gan, viņa bija tikai romāna varone. Leopoldosa Alasa Klarina romāns "Reģente", Ana Ozores. Viņa lasīja grāmatas un uztvēra mežus. Viņa mētājas starp kaislīgi šķīstu reliģisku misticismu (savienoties ar Dievu/Visumu) un romantisku miesaskāri (kas dziļākajā būtībā ir viens un tas pats), 19. gs. šīs noslieces bija grūti savienot, un tāpēc viņa briesmīgi mocījās. Un protams, viņa morāli izolējās no vietējās sabiedrības, kas vai nu domāja tikai par seklām un jēlām izklaidēm vai arī bija dievticīgi vissausākajā paveidā. Viņa bija vientuļa, jo viss, ar ko parasti nodarbojas sabiedrība un viss tās diskurss ir irrelevant un vai nu melīgs, vai garlaicīgs.(un manuprāt, mūsdienās tas pa lielam nav mainijies, viss ir tāpat kā 19. gs. vai pat vēl bēdīgāk). Ā, un viņa piekrāpa savu vīru - viņš bija jauks cilvēks, bet cigāru izsmēķēja tikai līdz pusei, un sievieti izmīlēja tikai līdz pusei. Uz mežu viņš gāja, nevis lai būtu Visuma antena, bet lai pamedītu dzīvnieciņus. Bet tā kā viņa mētājās starp garu un miesu, tad arī savā krāpšanā viņa mētājās starp garīdznieku un donžuānu.
Izdomāts romāna tēls? Bet psiholoģiski tik smalki autors viņu izstrādājis, ka šķiet aptaustāma.
Jā, es varētu paņemt Anu Ozores, plus drusciņ liktu viņai paskraidīt, papeldēt, pabraukāties ar velo, palēkāt vai paņemt pistoli.
P.S. atcerējos, ka vēl man patika Meitene ar pērļu auskaru. Varbūt vaina nav sieviešdiskriminācijā, bet drizāk tajā, ka par maz uzzinu un par daudz aizmirstu.