Grāmata - 7 [entries|archive|friends|userinfo]
fuckyuu

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

7 [Sep. 1st, 2010|06:21 pm]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
"Cīņas iznākums ir zināms jau pirms tās sākuma un gatavībai, nevis cīņas gaitai, ir izšķiroša nozīme", savā grāmatā "Kara māksla" vēstīja sestajā gadu simtenī pirms mūsu ēras [iedomājamies uz mirklīti - 2600 gadus atpakaļ.. jēziņ!] dzīvojošais taktikas teorētiķis Sun Tzu, un, lai arī šīs grāmatas lapas es pāršķirstīju nu jau pirms daudziem gadiem, joprojām esmu pārliecināts par šī vīra vārdu patiesumu.

Es biju slikti sagatavojies un, taisnību sakot, biju pārliecināts, ka vecajam sakārnim mans darbs sevišķi pie sirds neies. Vien padsmitos mērāmās darba stundas, kas ieguldītas šķietami grūti paveicamajā darbā, steiga un nevaļa neveicināja pārliecību un, patiesi, biju pilnīgi drošs, ka mans plānsieniņu ribotais koka kupols ir sanācis vienkārši anāls. Tieši tā to pie sevis arī saucu - anālais kupols.

"Sēstieties", ar vecīgo roku rādot uz krēslu sev blakus pasniedzējs noteica balsī, kas nebija nedz salti pavēloša, nedz drūmi biedējoša, taču tajā pat laikā izgaisināja jebkādu vēlmi iebilst. Vīra šaurie pleci un vecuma saliektais augums nevēstīja ne par ko, kas šo cilvēku atšķirtu no simtiem citu, taču brīdī, kad viņš sāka runāt, tīkamais balss tonis, kodolīgi jēgpilnie teikumi un nedaudz zibošais acu skatiens darīja runātāju savā ziņā līdzīgu Cūkkārpas Dumidoram. Tikai dzīvāku. Šķita, ka sirmais kungs spēj vien dažu vārdu teikumā ietvert domu, kura jāpārdomā vairākos līmeņos; pēc katras viņa izteiktās frāzes es devu sev dažu sekunžu apdomu laiku, aizkavējot savas atbildes un sajūtoties viegli debīls.

Paņēmu klēpī savu somu, atvēru to un ar pirkstiem sataustīju papīru kaudzīti. Neviena soma manā skatījumā nav pilnīga bez papīru kaudzītes vai termosa. Es cenšos pieturēties pie vismaz vienas no vērtībām.

Ar viegli pārsteidzīgu žestu izvilku papīrus sev klēpī un sāku ar skatienu urbties tiem cauri, meklēdams anālā kupola pazīstami zilo titullapu. Nelielās grēdas virspusē manī ar bēdīgām acīm noraudzījās piemīlīga trīskrāsu kaķenīte, ērti piesēdusi uz šķietami mīkstas, baltas sedziņas, kaut lapas augšpusi rotāja melns, skumjas uzdzenošs "pazudis kaķis!" uzraksts. Profesors pamanīja to pašu.

"Vai jums pazudis kaķis?", viņš līdzjūtīgi apvaicājās.

Zibenīgi apsvēru savas opcijas. Man nekad nav bijis kaķis, nemaz nerunājot par iespēju tādam pazust. Un man nepatīk melot.

"Jā..", žēli novilku;

- Ak cik žēl! Ziniet, man ļoti patīk kaķi.. Burvīgi dzīvnieki.. [pauze, kurā pasniedzēja gaišās acis novirzījās sāņus, atklājot viņa atmiņā ainu, kura citiem liktos banāla, taču viņam - nenovērtējama] Nu labi, dotiet nu šurp to savu darbu.

Sirmais vīrs gandrīz nekad nesmaidīja un pat man bija grūti pamanīt pavisam nedaudz uz augšu ieliekušos lūpu kaktiņus, acīm no kaķu atmiņām atgriežoties mūsdienās. Kaujā negaidot bija ieradusies kavalērija. Ierij šito, Sun Tzu!
linkpost comment