| Iejāt Jeruzālemē uz ēzeļa |
[Mar. 5th, 2013|05:44 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Alabama Shakes | ] |
Labi pavadīju laiku un kvalitatīvi ieguvu ikvakara mugursāpju devu kažokzvēru piketā. Biju pārsteigta, cik pieklājīga bija tauta - atskanēja tikai daži spiedzieni par to, ka kā te var kaut kādus spalvu vīkšķus žēlot, ja cilvēki mirst badā (jo visiem zināms, ka žēlot var tikai vienu sugu vienlaicīgi un katra dzīvniektiesību aizstāvja kvēlākais sapnis ir iedurt zīdainī dakšiņu; labi, ka vismaz ir gana šādu bļaustīgu pilsoņu, kas velta savu dzīvi pārtikas paku iznēsāšanai pensionāriem un trūcīgajiem, pārējie beidzot varam gulēt mierīgi). Citi uzvedās rāmi, nekurnot saņēma savus bukletus un aiznesa kaut vismaz līdz tuvākajai miskastei. Toties tas brašums un kaujasspars, kas plauka delfu dīķī pie reportāžiņas par mūsu dīvainajiem varoņdarbiem, manī atgrieza ticību latviešu tautas prāta gaismai. Tur kristalizējās tas mūžsenā ēzeļa tēls, kas vienmēr gatavs noķert katru pretīmnācēju aiz pogas, un, spodrinot savu nošņurkušo pašapziņu (diemžēl ne tikpat nošņurkušās bikses), sākt skaidrot tam lietas, kas parasti lielākajai daļai ir visnotaļ pašsaprotamas, tā, it kā tās būtu zināmas viņam vienīgajam. Vai arī stāstīt par kādu mazzināmu vēstures vai citas jomas detaļu, strauji mainot tēmu vien tad, ja nejauši sagadījies uzdurties attiecīgās nozares pārzinātājam. Viņš vienīgais zina katras problēmas sakni, ir secējis tās sirdi un tapis apgaismots.
See what I did there? Es jau arī tāpat leju žulti vien internetos. Bet nav jau man tās žults nemaz. Laikam esmu beidzot sasniegusi līmeni, kad par to, kas agrāk būtu sāpinājis, pasmejos vien kā par bērneļu nedarbiem, draugu dzēruma muļķību stāstiņiem vai kaķu sačurātām kurpēm. Nē. Tajās gan nekā smieklīga nav!
|
|
|
