Vakardienas pastaiga beidzās ar pusceļu raudošu lielo puiku. Rezultātā sabļāvies, rokas nosalušas un pēcpusdienā jau 38 temperatūra. Šai mirklī ieslēdzas tikai viens teikums: "Gribu mammu!" un der tikai mammas klēpis, vēlams, lai māte stāv kājās. Nurofēns, protams, iedarbojas kā brīnumzāles. Tālāk izdomājām beidzot ieslēgt trauku mašīnu. Un labi, ka neaizgājām gulēt, kamēr viņa darbojās - vienpadsmitos vakarā viņa sāka tecēt gar durvīm. Tad nu nācās vēl meklēt, kā noņemt apakšējo maliņu skapīšiem, lai saslaucītu plūdus zem viņiem - bet tur strādnieki atstājuši visus netīrumus, rezultātā pludojoši ķieģeļu putekļi un lauskas no urbšanas. (Trauku mašīnai kaut kas ne tā salikts, jo no viņas izsmēlām pusspaini ūdens, kas neplūda prom). Tālāk, protams, sekojoša nakts, kad zāļu iedarbība beidzas - no 3:30 līdz 4:30 ik pa 5 min skaraidīts uz blakus istabu, kur: "Gribu mammu! Gribu dzert!". Pa vidu Astras ēšana un atmošanās uz ballīti katru reizi kā dodos prom, vai nāku atpakaļ. Šorīt rezultējoši nāk miegs (jo modinātājās zvanīja jau 6:20 - tātad tīrais laiks - 5h miega) un tādēļ man joprojām salst (dziedāt Labvēlīgā tipa balsī).