Lai arī šodien ir piektdiena un īsā darba diena, tomēr man tā sanāca garāka nekā parasti. Jo no mājām strādāju. Jo gribējās kaut nedaudz iztīrīt savu pasta kasti. Ļoti daudzas lietas iekrājušās - neizlasītas un neizdarītas, tāpēc izmantoju šo mierīgo dienu, kad tik maz cilvēku traucē, lai sāktu ieviest kārtību savā saimniecībā.
Nedaudz besīti uzdzen tas, ka joprojām nav pieslēgta apkure. Nē, nu vēl jau mājās +20-+21 grāds. Nav arī mitrs, tomēr.. tomēr siltumīņš šodien man patiktu. Ceru, ka pa brīvdienām mūs pieslēgties pie apkures.
Ja godīgi, tad teju 20 gadus dzīvoju ar alternatīvām apkures metodēm - krāsns, gāzes apkure. Un nedaudz jau bija piemirsies tas, kā rudeņos ir nemīlīgi vēsākā dzīvoklī. Tomēr jāatzīst, ka šeit nav tik traki, kā bija savulaik Ķengaragā, kad rudeņos no Daugavas mitrums nāca mājās. Šeit tomēr ir sauss dzīvoklis.
Vēl šodien uzrakstīja meitene, pie kuras pasūtīju peoniju Julia Rose. Ir atvesta un es varu braukt tai pakaļ. Būs jāaizbrauc šajā brīvdienās. ;) Vēl dažas peonijas šogad būs jāsaņem un tad jau pāris gadus vismaz varēs neko nepirkt - jāgaida, kad šīs ieaugs un sāks priecēt. Jāatzīst, ka iepriekšējos gados divas, kas atbrauca no lielpasūtījumiem, nākamajā gadā jau sāka ziedēt, bet bagātīgāka ziedēšana bija otrajā gadā. Līdz ar to skaidrs, ka arī šogad atvestās lielo prieku sagādās tikai aiznākamajā pavasarī.
Dienas prieks - Valmieras drāmas teātra izrāde "Viktorija". Izrāde par pavasari, par pirmo mīlestību, par drāmām, emocionāliem kalniem un lejām. Šķiet, ka ne tikai Tolkīnu, bet arī Hamsunu vēlreiz izvilkšu no grāmatu plaukta.
Nu, un kā ierasts - kāda recenzija par šo izrādi. Šoreiz Ata Rozentāla.
Atis Rozentāls 29.11.2019

Lielās cerības

Prakse studentu mācību izrādes iekļaut teātru repertuārā nav jauna, bet pēdējā laikā aktualizēta, jo Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī uz skatuvesparādīja pirmo kursu, kura audzēkņu pieredze bija gluži minimāla. Valmieras teātrim Latvijas Kultūras akadēmijā gatavotie studenti pie skatītājiem iznāk divos iestudējumos trešā kursa sākumā, bet abas izrādes jau iekļautas teātra repertuārā. Abos gadījumos ir runa par klasiku un prozu. Pieeja materiālam atšķiras, bet izrādēs jūtams, ka pedagogi iestrādājuši atsevišķus uzdevumus konkrētu lomu tēlotājiem, radot mizanscēnas, kuru citādi, iespējams, nebūtu.
Valmieras kurss šajos iestudējumos mūsu priekšā nostājas ne kā nevainojamu, jau gatavu mākslinieku vienība, bet gan dažādā brieduma pakāpē esošu, sevi vēl meklējošu jaunu cilvēku kopa, un prognozēt viņu nākotni teātrī pēc šīm izrādēm būtu pāragri. Vienlaikus nav noliedzams, ka skatīties uz topošajiem aktieriem ir aizraujoši, jo viņu pašizziņas un tēlu veidošanas process ir mūsu acu priekšā.

Attiecību trauslums

Knuta Hamsuna romāns “Viktorija” latviski izdots vairākkārt, 1988. gadā Rīgas kinostudijā uzņemta filma Oļģerta Dunkera režijā, taču ļoti iespējams, ka topošo aktieru vienaudžiem sižets nav pazīstams. Indras Rogas un Mihaila Gruzdova iestudējums veidots divos atšķirīgos sastāvos, nosaucot tos par A un B versijām un mudinot skatītājus apmeklēt abas, jo tās ir ļoti atšķirīgas. Tas patiešām nav mārketinga triks, un iemesls versiju patstāvīgumam ir ne tikai tas, ka mainās tēlotāji, bet arī tas, ka šie tēlotāji izmanto personiskās attiecību pieredzes stāstus, kas katram aktierim, protams, ir individuāli.
Notiek interesants process – aktiera personība vairāk nekā citkārt ietekmē tēla traktējumu, jo aktiera īpašības tiek pārnestas uz tēlu burtiski vienā elpas vilcienā, ar vienu galvas pagriezienu aktieris no sava stāsta pāriet uz varoņa stāstu un otrādi.
Līdz ar to Sanda Runges Juhaness no Kārļa Arnolda Avota Juhanesa atšķiras ne tikai tāpēc, ka viņi šo varoni redz dažādi, bet arī tāpēc, ka viņi paši kā personības atšķiras kaut vai pēc temperamenta, un tas pats sakāms par viņu pieredzes stāstiem. Personisko atmiņu klātbūtne maina pat izrādes struktūru, jo atšķiras vietas, kuros viena vai otra sastāva aktieri “pieslēdzas” tēla dzīvei ar savu pieredzi. Tā Milenas Miškevičas Kamilla uz skatuves parādās agrāk nekā Agneses Laicānes Kamilla, jo Miškevičai ir stāsts par pašas slīkšanu, kāda Laicānei nav.
Otra izrādes īpatnība ir tā, ka režisori tajā integrējuši konkrētus aktiermeistarības vingrinājumus. Uzkrītošākais piemērs ir Oto monologs pirms pašnāvības, kad otrā stāva līmenī trīs vīrišķi noņemas ar skabargas vilkšanu no kājas. Aktierim priekšplānā apzināti tiek likti šķēršļi, kad nākas sacensties ar pārspēku – publikas interesi neizbēgami nozog izkāpināti groteskā kņada (īpaši A variantā), liekot Oto tēlotājam patiesi piepūlēties, lai ne tikai informatīvā, bet arī emocionālā līmenī pārliecinātu skatītājus par sava soļa pamatotību. Atšķiras arī paņēmieni, kādus režisori piedāvā aktieriem lomas “notveršanai” – tā Diānas Kristas Stafeckas Viktorija vienā ainā parādās ar pātagu, pastiprinot jau pirms tam radīto sajūtu, ka skatāmies uz Jūlijas jaunkundzes līdzinieci, savukārt Katrīna Griga savā iemīlēšanās stāstā šaubas attēlo, lēkājot starp “jā” un “nē”, kas ir diezgan līdzīgs paņēmiens savulaik Mihaila Gruzdova iestudētajās Gogoļa “Precībās”, kurās Vitas Vārpiņas varone, palēkusies uz vienu pusi, skaļi smējās, bet uz otru – raudāja. Visai krasi atšķiras arī nelielais kalpoņu dialogs, kas A variantā ir salīdzinoši ikdienišķā tempā un vairāk piesaista ar tenku saturu, savukārt B versijā mērķtiecīgi paātrināts, raisot smieklus tieši ar izvēlēto formu.
A versijā starp Sanda Runges Juhanesu un Diānas Kristas Stafeckas Viktoriju dzirksts uzšķiļas uzreiz, un šajā pārī meitene ir mērķtiecīgāka un aktīvāka, lai arī pieļauj kļūdu, par ko vēlāk samaksā. Stafeckas varone ir pieradusi, ka viss notiek pēc viņas prāta, un jau kopš pirmā brīža viņas Viktorijas emocionālā temperatūra ir ļoti augsta, kas aktrisei nedaudz traucē veidot tēlu attīstībā. Runges Juhaness ir dzejnieks ar gaišu skatu uz pasauli, bet viņš nav cīnītājs – proti, viņš nestājas pretī priekšstatam, ka ir pārāk zemas kārtas, lai izcīnītu tiesības uz Viktorijas roku. Viņa sāncensi Oto Rūdis Bīviņš rāda kā apvainojušos uz visu pasauli un kompleksu māktu jau kopš pirmā brīža, kad viņu ieraugām vēl kā pusaudzi. B versijā Kārlis Arnolds Avots jau otro reizi pēc kārtas atveido rakstnieku (to viņš dara arī Valmieras teātra izrādē “Mārtins Īdens”), un, iespējams, tas aktieri nedaudz sasaista, jo negribas atkārtoties. Viņa Juhaness ir enerģiskāks, arī paša aktiera stāsti ir dinamiskāki, tajos netrūkst dramatisma, tomēr tie ir arī trakulīgāki. Šajā variantā Katrīnas Grigas Viktorija ir meitenīgāka, rotaļīgāka, tāpēc arī savās izvēlēs nenoteiktāka. Oto lomā Krišjānis Strods diezgan nepārprotami akcentē to, ka šis kundziņš nākotnē var kļūt pret Viktoriju vardarbīgs (faktiski tāds jau ir), savukārt brīdī, kad viņš saprot savu sakāvi Juhanesa priekšā, Oto atbruņojošā naivumā norunā neveiklu pašsacerētu dzejolīti.
Abas Kamillas – Milena Miškeviča un Agnese Laicāne jauno meiteni rāda sakāpinātā jūsmas stāvoklī – vispirms pret savu glābēju Juhanesu, vēlāk pret groteski švaukstīgo, bet acīmredzot interesanto Ričmondu, kuru abos sastāvos ar krietnu pašironijas devu un uz karikatūras robežas atveido Aksels Aizkalns. Izrādē ieviesti arī daudznozīmīgi tēli, kas neļauj sižetu tvert lineāri. Viens no tiem ir Mājskolotājs, kurš no epizodiska alkoholiķa Hamsuna romāna viesību skatā izrādē izaudzis līdz galvenā varoņa alter ego, faktiski varonim vecumā, tādējādi vienā tēlā iepludinot vairākas funkcijas. Kārlis Dzintars Zahovskis šajā lomā ir jūtīgs partneris, lai arī sākumā tīri tehniski nedaudz palēnina runas tempu, taisa pauzes, mēģinot savu varoni “vecināt”. Zahovska Mājskolotājs zina, ar ko stāsts beigsies, bet neiejaucas tā plūdumā. Vismaz B versijas pirmizrādē pusceļā uz lomas būtību bija iestrēdzis otrs lomas atveidotājs Meinards Liepiņš, kurš izlīdzējās ar grimašu taisīšanu un balss pārveidošanu, bet bija skaidrs, ka aktieris īsti nav uztvēris sava tēla būtību. Epizodiskajā Ditlefa lomā pazib Krišjānis Strods un Artis Jančevskis, taču šī nav loma, ar kuru iespējams palikt skatītāja atmiņā. Dramatizējuma šķietami lineāro plūdumu samezglo arī “grāmatas Viktorijas” parādīšanās. Šo tēlu abos sastāvos iedzīvina Ieva Estere Barkāne, kuras snieguma spēcīgākais brīdis ir personiskās pieredzes stāsts ar traģisku atrisinājumu. Aktrises emociju patiesums skatītāju izsit no kopumā komfortablā izrādes plūduma. Citi darbībā iesaistītie grāmatas tēli vairāk ilustrē Juhanesa kā rakstnieka domāšanas veidu.
“Viktorija” ir iestudējums ārpus definētas laiktelpas. Aktieri spēlē basām kājām, Pamelas Butānes veidotā telpa ir neitrāla, iekārtota divos stāvos, lai dažādotu mizanscēnas, kostīmi – lielākoties gaišos pasteļtoņos. Izraudzīts arī ļoti veiksmīgs skaņu celiņš. Īpaši A versijas pamattonis ir gaišas skumjas, bet abos variantos tas ir Juhanesa pieaugšanas stāsts – par mīlestības cenu.

Pārbaude ar grotesku

Gaišu un neitrālu spēles laukumu scenogrāfs Gints Sippo ierīkojis otrai studentu izrādei – pēc Fjodora Dostojevska romāna “Noziegums un sods” veidotajam iestudējumam “731.solis”. Abās izrādēs, bet šajā it īpaši, jāuzteic gaismu mākslinieka Mareka Lužinska spēja precīzi radīt atmosfēru bez pašmērķīgiem paņēmieniem.
Arī šinī gadījumā jāpieņem, ka skatuves variantu veidojuši Roga un Gruzdovs, jo dramatizējuma autora vārda programmiņā nav, un arī šinī gadījumā, visticamāk, izrāde ir atsevišķu etīžu un uzdevumu summa, kā tas izskanējis arī publicitātes sižetos. Aksela Aizkalna Raskoļņikovs jau ir pastrādājis noziegumu, un pasaule ap viņu ir deformējusies – tas ir viens no iespējamajiem skaidrojumiem, kāpēc ansamblis spēlē izkāpinātā groteskā. Uzkrītoši teatrālas frizūras un parūkas, grotesks spēles veids raksturīgs pat Porfīrijam Petrovičam, kuru Sandis Runge spēlē ar nedaudz polsterētu vēderiņu un saskruļļotiem matiem. Arī šī izrāde plānota divos sastāvos, bet man gadījās redzēt tikai pirmizrādes variantu. Aizkalna – Raskoļņikova iekšējā cīņa ir maksimāli apvaldīta, viņš neatļaujas afektētas izpausmes, bet deg no iekšpuses, savukārt pasaule ap viņu demonstrē izkāpinātu bezjēdzīgumu, kaut caur to ik pa brīdim izspraucas pa patiesu emociju asnam. Raskoļņikova centieni pacelties pāri citiem teju nīčeāniskā maksimālismā atduras pret pastrādātā nozieguma faktu. No tā viņš izbēgt nevar. Aktieris ir īstais, kam šādu varoni uzticēt, jo spēlē ar vaļējiem nervu galiem, nebaidoties arī no tā, ka var kļūt smieklīgs, kā tas notiek fotogrāfijās īpaši efektīgi izceltajā skatā, kad Raskoļņikovs un Porfīrijs Petrovičs kā divi auni uz šauras laipas sabadījušies ar pierēm un viens uz otru kliedz.
Pārliecinošs Svidrigailova lomā ir Krišjānis Strods. Izvirtis, baudkārs, taču savu strupceļu apzināties spējīgs, Svidrigailovs nonāk līdz atziņai par šādas dzīves turpmāko bezjēdzību. Aktieris ir atradis spilgtu formu (izrādās, vienkārša mēles galiņa kustība var izskatīties trāpīgi neķītra), taču caur to nonāk līdz lomas kodolam, kas parāda arī savdabīgu personības nonivelēšanos, izsīkšanu. Diānas Kristas Stafeckas Soņa zināmā mērā turpina jaunās aktrises Viktorijas lomā aizsākto emocionālās izkāpinātības līniju, tikai bez šķiriskās pārākuma sajūtas. Avdotjas Raskoļņikovas lomā pilnasinīgs raksturs izdodas Ievai Esterei Barkānei, bet mātes lomā Katrīna Griga spēj cauri vecišķai groteskai raisīt arī aizkustinājumu par kundzes beznosacījuma mīlestību pret dēlu. Nelielus uzdevumus veic praktiski viss kurss, taču daļa lomu ir funkcionāli nepieciešamas sižeta virzībai, bez iespējas tās izvērst.
Gan “Viktorija”, gan “731. solis” ir procesa, nevis gatava produkta izrādes. Tajās pat vairāk nekā profesionālo teātru ierindas repertuārā iespējama tēlu attīstība un aktiermeistarības izaugsme, salīdzinot ar pirmajām rādīšanas reizēm.
Rogas un Gruzdova pedagoģisko centienu lokā ir arī aktieru pieradināšana pie publikas, vienlaikus mācot strādāt ar materiālu, kas, cik noprotams no intervijām pirms izrādes, apgūts lielāks, nekā redzams gala variantā. Dostojevska iestudējuma gadījumā pat organizēts ceļojums uz Pēterburgu un izstaigātas romāna norises vietas. Tas, stingri ņemot, izvēlētajai estētikai pat var šķist ne pārāk obligāti, tomēr aktierus nenoliedzami garīgi pilnveido. Jauno aktieru aktīva iekļaušanās teātra repertuārā, ar sevi iepazīstinot Valmieras un apkārtnes skatītājus, ir vērtīga, un man simpātiska liekas arī teātra štata aktieru interese par studentu sniegumu, ko gadījās novērot. Šim kursam piemīt vitalitāte un urdīgums, un šis pozitīvais maksimālisms (vismaz kursa līderiem), visticamāk, ļaus izveidoties par vērā ņemamām radošām personībām. Ko viņiem no sirds novēlu.