Rīts sākās ne pārāk forši. Naktī pamodos, galva nedaudz dīca. Domāju, ka tas atūdeņošānas dēļ, padzēros un aizgāju gulēt. No rīta kaķi pamodināja un sapratu, ka galva joprojām turpina sāpēt. Pabaroju abus šmurguļus - tā teikt brīvdienas, ne brīvdienas, bet brokastis mēs gribam ēst vienā laikā katru dienu. :D Nācās pašai sev atzīt, ka bez tabletītes šoreiz laikam nekādi. Iedzēru un gaidīju maģisko brīdi, kad sāpes mani pametīs. Pirmās 40 minūtes kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Pat apraudājos aiz bezspēcības. Un tad aizmigu..un pamodos jau bez sāpēm. Man patīk šis mirklis, kad vairs nesāp. Jā, jūti vēl kādu krietnu brīdi, ka galva sāpēja, bet tas atvieglojums ir vienkārši neaprakstāms.
Dienu pavadīju nedaudz rosoties pa māju. Šo to piekārtoju, šo to nomazgāju, pagludināju un pamazgāju drēbes. Vakardien noķertais nogurums tomēr lika nedaudz nolaist zemāk aktivitātes latiņu. Tomēr joprojām ir laba sajūta.
Krietnu brīdi sēdēju un pētīju rezultātus un maršrutus. Secināju, ka Elīna ar meitu ģimeņu grupā ieguva pirmo vietu. Malacītes! Mūsu grupā pievērsu uzmanību viena amizanta pāra rezultātiem. Abi ir kategorija 60+, bet kungs tāds riktīgs aktīvists, un izskatās, ka kundze pavelkas viņam līdzi. Maršruta aptuvenais garums viņiem līdzīgs kā mums, bet savādāka punktu savākšanas stratēģija. Papētot uzmanīgi viņu maršrutu, secināju, ka šo to varējām arī mēs savādāk darīt. No otras puses, mēs ļoti gribējām aizstaigāt līdz jūrai, līdz ar to arī savādāk vācām punktus. Ak, jā! Skatoties Elīnas rezultātus, secināju, ka viņa skrēja aptuveni to pašu maršrutu, ko mēs nogājām. :)
Vārdu sakot, skatījos bildes un kartes, prātoju par to,kā nākamreiz izdarīt labāk. :)
Kas vēl? Ak, jā! Man būs mašīnā lukturītis! Ilze šodien bija uz Magnētu, paķēra man vienu lukturīti, ko auto iekārt! :) Super, super, super! :)
Viss ir labi, vien traka darba nedēļa priekšā...