Bija brīnišķīgs koncerts! Tas ir pirmais, ko gribas teikt. Kurzemes gredzens; Lielkoncerts “Pūt, vējiņi”. Latvijas Radio koris, Valsts Akadēmiskais koris "Latvija", Liepājas Simfoniskais orķestris, Vestards Šimkus, koklētāja Laima Jansone, operdziedātājs Rihards Mačanovskis, "Saucējas" un "Suitu sievas", Kaspars Znotiņš, dūdinieki. Reiņa Suhanova režisētā koncertā. Diriģents – Māris Sirmais. Laikam zināmas pretenzijas ir pret otro koncerta daļu -Ešenvalda jaundarbu. Neasociēju to tik ļoti ar Kurzemi. Tā drīzāk ir visas Latvijas vēsture. Pietrūka tomēr tas īsteni kurzemnieciskais. Bet medusmaize manām ausīm bija Tigula "Lec, Saulīte". Šo dziesmu iemīlēju jau pāris gadus atpakaļ deju koncertā. Nezinu, kāpēc, tā spēj izsaukt skudriņas un kādu asaru arī. Aizkustinoša bez gala.
Mammai koncerts kopumā patika. Nolēmām, ka gadījumā, ja abi pēdējie gredzeni Gorā būs piektdienā vai sestdienā, atkal brauksim. :)
Turklāt jāatzīst, viņai vieta bija labāka kā man, līdz ar to skaidrs, ka nākotnē jāpērk tuvāk tai vietai biļetes, kur mamma sēdēja. :)
Ņemot vērā to, ka diena bija diezgan intensīva - sanāksme, tad viens steidzams papīrs, kas diezgan uzmanīgi jālasa un jālabo, tad skrējiens uz mājām un ātrā sapošanās braucienam, ceļš, koncerts, atkal ceļš, tad tagad vakarā saposos agri gulēt. Nogurums liels.
Bet vispār - ir labi zināt, ka no Rīgas izbraucot ap vieniem dienā, normāli var pagūt uz koncertu sešos vakarā. Pietiek laiks vēl iedzert kafiju un kaut ko apēst Gora kafejnīcā Gords.
Vēl sapratu, ka gribētos kādreiz uz Rēzekni no laukiem dienas gaismā aizbraukt. Vispār pavizināties pa to apkārtni. Ir kaut kādas bērnības atmiņas, bet gribas tās atjaunot.
Un vēl bija prieks redzēt to, ka tētis priecājas par mūsu atgriešanos. Lai arī ikdienā ik pa brīdim viņiem ar mammu kāda dzirkstele uzšķiļas, tomēr vienam bez otra viņiem ir skumji. Galu galā nākamgad būs jau 50 gadi kopā.