Hiperreāls
Viņas teiktais ievibrē dzīvības atslēgas. Es iztēlojos, kā viņa iet pa dārzu, un tur viss ir.

Viņa ierauga skudru, un viņas prātā parādās shēma - skudra dodas uz darbu, skudra guļ, skudra atpūšas. Viņa saplūst ar skudras apziņu uz mirkli un uzkavējas tajā.

Tad viņa palaiž vaļā. Kādu brīdi viņas prāts ir tukšs. Tad, pēkšņi - mākonis! Un atkal, visa viņas būtība saplūst ar mākoni - no visiem rasas pilieniem, kas reiz bijuši sniegs, un tagad pacēlies augstu gaisā. Liels, balti pelēks mākonis. Un to vēl pūš strauji prom.

Viņa samiedz acis. Kur es paliku? Jā, gāju pa dārzu, lai izravētu tur dobes galā saaugušo. Acīs ieskrēja koka zara galiņš, kas grasās augt. Nu viņa ir koks. Uz kuru pusi jāaug, lai būtu vairāk saules?

No kuras puses vairāk lietus līst? Kā lai ar saknēm satver visu, visu vajadzīgo?

Viņas cilvēka prātam trūkst vietas. Viņa ielaiž sevī Dabu. Pretī skrien priecīgs suns.

Rrr, vau, vau, esmu priecīgs; divkājainais draugs, paglaudi mani, esmu Tev uzticīgs bara loceklis, ejam paspēlēties, kur Tu iesi, draugs? Suns tikko ēdis. No suņa nāk laimes hormoni.

Viņa uzkavējas sunī. Sunī ir labi un droši. Visi cilvēki saimniecībā suni atzīst un godā. Suns jūtas iestājies pareizajā dienestā.

Vau, vau, es esmu tik priecīgs, ka esmu suns, un tieši pie šiem te divkājainajiem!

Sunī ir silti, taču sunī glūn mednieka gēni, viņa grib prom, ārā, no tās vairošanās ķēdes, ēst citam citu sistēmas, viņa paskatās zvaigznēs.

Zvaigzne ar savu - es tad biju, un rados, un būšu, un spīdu, un re kur uz manis visādi procesi notiek, cik labi, ka Jūs mani tur prom, prom redzat, es dodu daudz ko, taču esmu tālu, bet vispār jau esmu kaila zvaigzne bez dzīvības, es reiz būšu planēta, mans laiks nāk jau!

No tāda kosmosa vēriena viņa piesēž un maza bluķīša jau tuvu dobei. Aizver acis un paņem pati sevi rokās. Apskauj sevi. Cik labi ir būt dzīvai!