No rīta jūtos labāk. Tātad visi simptomi ir stress un trauksme. Lieliski.
Kolēģi no citām valstīm stāsta par notiekošo, visiem gribas parunāties. Visi ir mazliet nobijušies. Vienam no kolēģiem šodien bijusi pirmā panikas lēkme. Centos pastāstīt, kā ar tām tikt galā. Domāju par visiem cilvēkiem, kuriem šai laikā parādīsies trauksme. Šķiet, ka mūsu prāti nav piemēroti tādiem ilglaicīgiem stresiem.
Vakarā sazvanos ar māsu un mammu, parunājam, vienojamies parunāt biežāk. Ar māsu secinām, ka desmitā diena ir bijis sava veida lūzuma punkts. Sāk palikt dīvaini. Sāk justies mazliet cietum-īgi. Un pavisam godīgi - vientuļi. Man patīk būt vienatnē, intraverts ir mans vārds, bet šī ir cita veida vientulība, kad nevar satikt arī tos cilvēkus, kuru klātbūtne ir patīkama. Ir dīvaini, ka fiziski varam būt pāris kilometru attālumā, bet nevaram satikties. Nu, varam jau, bet negribam riskēt. Vecākiem arī piekodinu ciemos nebraukt un neriskēt.
Vakarā pamatīgs nogurums, jau ceturto vai piekto dienu gulēt aizeju divas stundas agrāk kā ierasts. Šķiet, ka mentālais nogurums atstāj sekas uz fizisko nogurumu.