dzelve

tagad eju staigāt daudz biežāk nekā jebkad iepriekš. tāpat vien iet staigāt esmu iemācījusies tikai pēdējo gadu laikā. pirms tam man likās, ka tā dara tikai tie, kam ir suņi vai bērni, pārējiem ļauts tikai pēc iespējas ātrāk slāt no punkta A uz punktu B. tā ir tikai viena no tūkstoš lietām, ko darot es varu izdomāt, ka tagad jājūtas neērti, bet pie tām visām, tāpat kā pie šīs, ļoti vienkārši var pierast. šķiet, ka tagad tik bieži gribu staigāt tāpēc, ka 1) pēc pelēkās ziemas pavasaris šogad ir īpaši neatvairāms, un 2) šajos grūtajos laikos nav nekā labāka, ko darīt, īpaši tagad, kad uz kādu brīdi esmu galīgi viena. palīdz arī tas, ka ar katru dienu ir arvien vairāk vienalga, kādā paskatā izeju uz ielas. vispār viens no karantīnas laika lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka esmu tā pieradusi pie savas nekrāsotās fizionomijas, ka vairs neredzu jēgu tam veltīt sevišķi daudz laika, tāpēc arī turpmākajā normālajā dzīvē, ja tāda būs, kļūšu stipri nekrāsotāka.
vakar redzēju skaistu, baltu pievakares mēnesi tieši virs ziedošas ievas vēl dažādu zaļu koku ielenkumā. biju piemirsusi, kādu sajūsmu manī izraisa koku lapu parādīšanās, pieneņu ziedēšana un vispārējs zaļums visapkārt. tad vēl priecājos, ka no rīta vairs nedzirdu pa bruģi braucošas fūres, bet putniņu čivināšanu un garāmbraucošo tramvaju tālumā, it kā es būtu nomaļākā vietā, nekā patiesībā esmu. vārdu sakot, tagad neiet ārā staigāt ir noziegums un labi, ka es tā domāju.