Pelnu trešdiena. hmmmm.

Astoņkāja un rīsu sajaukums pusdienās pats par sevi radīja atteikšanos (tas gan nenozīmē, ka nedabūju ēst, tāpatās jau dabūju zupu un salātus un pat rīsu saldēdienu). Pateicu, ka nebūšu uz vakariņām, jāsaņemas un jāaiziet uz misi. jā!
Un vispār tagad domāju, ka vajadzētu tomēr kādu fizisku atteikšanos arī, un es pat zinu, no kā. Tikai tagad man galvā rit cīņa, jo smadzenes grib iestāstīt, ka tā nevajag, ka tas ir pārāk grūti un mokoši. Bet nē, man liekas, ka es jau zinu, kāds būs lēmums. Tagad gan palika žēl, ka vakar nenopirku vienu tāfelīti un neapēdu :D
Tā jau vispār atteiktos arī no alkohola, bet zinu, ka atbraucot mājās gribēsies nosvinēt ar vīnu un tā, tāpēc tomēr nē, šogad nē.
Un esmu apņēmusies kādu citu gadu atteikties arī no gaļas. Varbūt nākamgad. Šitā es mēģināju darīt, kad biju maziņa, vēlāk laikam tāda apņemšanās nav bijusi.

Jā, bet tāpat jau šķiet, ka atteikties no kaut kā ir vieglāk kā apņemties. Bet jāmēģina. Jāmēģina arī apņemties savilkt ciešāku kontaktu.