“.. vainas izjūta nolīst pār muguru kā silts, mierinošs lietus jūnijā. Vaina liek atkal celties un iet. Vaina mudina un kņudina. Vaina – tā ir tāda maza pātadziņa, kas uzšauj pa smadzenēm. Un tu šaujies augšā kā nātru sadzelts. Tu visu laiku esi kustībā kā tāds vilciņš. Ar vainas dopingu smadzenēs tu vari darīt lielas lietas. Tu kļūsti par pārcilvēku. Par varoni. Par jebko, kas nepieciešams, lai apslāpētu šo izjūtu. Tavs darba spars ir tik liels, ka tu vairs neesi tu pats.”

Džena Andersone