Jutu, kā nosarkstu. Citiem dzirdot, es cenšos nelietot šo vārdu. Tas vienkārši ir bērnišķīgs vārds, ko pati biju iedevusi telpai, pirmoreiz ieraugot, kas tur atrodas. Es taču zinu, ka tā nav nekāda dārgumu krātuve, uz kurieni ved atslēga, bet man tā ir labākā vieta visā salā.
Dārgumu krātuve ir gara un šaura telpa. Gar garajām sienām no grīdas līdz griestiem atrodas plaukti. Vistālāk gala sienā ir augsts, šaurs logs, kas ielaiž iekšā vakara sauli. Tas ir visaugstākais logs, kādu jebkad esmu redzējusi - ar divdesmit vienu stikla rūti. Saules stari liegi krīt uz tūkstošiem grāmatu muguru, un es mēdzu tur brīdi stāvēt un ieelpot putekļu, pergamenta un svētlaimības smaržu. Šis ir labākais brīdis visā dienā. Tā vērts ir viss. Dzīvot šeit, tālu no savas ģimenes, tālu no mūsu zaļās ielejas starp augstajiem kalniem. Gulēt nomodā nakti pēc nakts ar ilgām sirdī. Ēst putru ikvienu pelēku ziemas rītu. Saņemt rājienus no māsām un atraidījumus no vecajām novicēm, iekams iemācījos, kā šeit viss notiek, kas ir atļauts un kas ne. Veselu gadu tikai aptuveni saprotot, kas apkārt tiek runāts. Viss un vēl daudz kas cits ir tā vērts, lai drīkstētu stāvēt dārgumu krātuvē pilnā gaidu un ilgu - bet labu ilgu. Ilgu, kas liek sirdij sisties straujāk un ādai nosarkt.
Ir daudz iemeslu, kāpēc meitenes nonāk Klosterī. Dažreiz nabadzīgas ģimenes no piekrastes zemēm sūta meitu šurp tāpēc, ka nespēj viņu apgādāt. Dažreiz ģimene pamana, ka meita ir apķērīga un zinātkāra, un vēlas, lai viņa saņemtu labāko izglītību, kādu sieviete var iegūt. Dažkārt kāda ierodas, jo ir slima vai viņai ir kāda vaina, un pie māsām var saņemt aprūpi.
Dažreiz bagāti vīri iegulda savās meitās, sūtot uz klosteri un maksājot, lai viņas iegūtu izglītību. Varbūt vecāki tā rīkojas tāpēc, ka meitene ir neglīta vai arī domā, ka nespēs atrast tai vīru. Sieviete, kas bērnību pavadījusi Klosterī, pasaulē vietu vienmēr atradīs.
Bet dažreiz te ierodas meitenes, kas aizbēgušas, galvenokārt no Urundijas, no tās vasaļvalstīm vai no rietumu zemēm. Meitenes, kas izrādījušas interesi par zināšanām zemē, kur sievietes neko nedrīkst zināt, neko nedrīkst teikt. Šajās zemēs ziņas par Klostera eksistenci dzīvo sieviešu dziesmās un aizliegtās pasakās, kas tiek stāstītas vienīgi čukstus, kad nedzird kādas bīstamas ausis. Par mūsu salu nevar runāt atklāti, tomēr daudzi par to ir dzirdējuši. "
Marija Turtšaninova - Marēsi. Sarkanā klostera hronikas