Tu malko vīnu, kebabu liec mutē, saules skūpstīts, 

Sirdsmīļotā ik vārdu tver, kas nāk no tavas mutes, 

Bērni tevi mīl it kā tu dievišķs būtu. 

Cik dāsna gan ir dzīve! Tā pienākas, tu krietns. 

Un, kolīdz tu sāc atmaigt, lutās ietīts, 

Kā mātes siltā klēpī bērns, kā putns, 

Kas, nepakļauts nevienam, laižas gaisos Brīvs, bezrūpīgs un visu vēju lolots. 

Tad pasaule tev atrauj to, kas tev visdārgāks. 

Kā uguns pakrūtē tev deg šis saltais sitiens, Sirds neticībā stājas, no jauna tu sev taujā: Es? Tas nevar būt, es pasaulei vismīļāks!

Draugs, alojies: tu nebiji tai dārgums.

Tu cilvēks, tātad mokas ciet. Reiz biji mīlēts

Un tagad asins asaras lej, bēdu sagrauzts.

Nāsers