Bet vismaz šodien darbā vadītāja man pateica paldies par profesionālu un labi paveiktu darbu. Savā perfekcionismā biju to novērtējusi kā baigais sūds. Man šķiet, ka 2-3 nedēļas ar to muļļājos, kritu izmisumā, ka nekas nesanāk, tad ēdamtelpā muļķīgas mūzikas pavadījumā izdejojos, taisīju no jauna, bet rezultāts līdz galam neapmierināja. Gan jau no jauna taisītu trešo darbu, ja nebūtu pārsniegusi visus iespējamos termiņus. Pieslīpēju tehniskas lietas un ar sažņaugtu sirdi nosūtīju, cerot, ka būs pieņemami un vismaz atpakaļ nemetīs. Nu re, nemaz tik traki nebija. Biju aizmirsusi, ka cilvēki arī centību novērtē, lai gan maz ko tāda atzinība izsaka, jo par labāku cilvēku tas īsti nepadara. Varbūt tiešām vienīgais ko dzīvē protu ir intelekta muskuļu kačāšana. Un arī pat šo jomu kādu laiku biju pametusi novārtā, lai pierādītu, ka nemaz īsti neesmu prāta cilvēks. Pa pusei cilvēks varbūt esmu.