Augustā sarunas ar vairākiem imantniekiem paplašināja skatu uz šo man tik svešo pilsētas daļu, var teikt satuvināja ar to. Tā nu sanācis, ka jau pusgadu tur strādāju, bet šaubos, vai Imanta kaut kad kļūs par manu patieso dzīvesvietu, pat ja tur dzīvo daudz radošu cilvēku, tai skaitā kāda dzejniece, lietuviešu un grieķu valodas tulkotāja. Nesen, kad nejauši satikāmies tramvajā, viņa izmeta joku: senāk skolās obligāta bija latīņu un sengrieķu valoda, bet tagad... lai mācās programmēšanu! Tā esot tikpat sarežģīta kā senās valodas, turklāt mūsdienās daudz noderīgāka. Bet vai programmēšanas valodas palīdzēs saprast civilizācijas un kultūras vēsturi?
Through the Mirror
Zvejodama nāk jūra,
un viņas smaržā ir zivs, kas mirdzina:
tu nemeklē veltīgi!
Kaut kad starp otrdienu un trešdienu
laikam bija tava īstā diena.
Tikmēr visa pārdabiskā dzelme
izplūst virs tavas galvas ar krāsainiem oļiem kā zvaigznēm.
Ak, apmākusies muzikālā svētdiena
kādā nomaļā kvartālā ar aizvērtiem
divstāvu namiem
zem ūdens virsmas, pie kuras niecos
kā pie spoguļa un lūkojos
daudzas stundas: kā lai nokļūstu tur iekšā,
kā lai nokļūstu
lietu citādā redzējumā, -
ar savu matu cirtu savērpdama
gredzenus citu aiz cita,
lai nolaistos septītajās debesīs,
līdz mani nolaupīs eņģeļu atspīdums -
Jānis, Anna, Niks ar milzīgiem
augstu gaisā paceltiem spārniem
kā Teotokopula ikonās, sāks klusi
dziedāt psalmus, un atkal atvērsies logi,
sarunāsies puķu pārdevējas, pie savām ausīm
kā klausules
pielikušas milzīgas anemones:
noslēpumainas zīmes-vārdi
"Zvaigžņu staigātājs", "Mana kļūda", "Mikons",
kas nozīmē,
ka jūsu vēlēšanās ir izpildīta un zemes balss
tagad patiesību izsaka ziedos. Visā pasaulē
tā parādīs antimatēriju,
par ko mums stāsta zinātnieki, - un tā ir kļuvusi taustāma,
koncerts, kuram vajadzētu pārvērsties par dārzu.
Es, kas biju radīta, lai dzītos pēc brīnuma,
kādos gan iespaidīgos augstumos kā Eskorials
tagad lai atklātu kaut ko?
Svētā Maurīcija liecība
mūsdienās vēlreiz parādās jaunā veidolā,
atkal un atkal tūkstošiem reižu.
Paceļot augšup zeltītas zīmes uz saviem pleciem
un melnajiem instrumentiem
smacīgā, aizrestotā pagrabā atkal un atka.
Rakstnieks, kurš slēpj savus rokrakstus - kur? - no kā? -
kas ir tas, ko mēs saucam par augstāku spēku
Dieva žēlastībā vai krustnešu žēlastībā.
Ak,
apmākusies muzikālā svētdiena
spoguļpasaulē, kur es speru soļus,
meklēdama savu īsto dienu:
tur nesu un atveru jūru kā vecu lietussargu
virs savas galvas, kur
spīd dzelme ar krāsainiem oļiem kā zvaigznēm.
Visi atteikšanās bērni un mazbērni ir bastardi.
Odisejs Elītis
2 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}