18 June 2022 @ 02:14 am
Esamība  

Reiz es biju tik dumjš, ka ticēju zināšanu spējai kaut ko izskaidrot, taču ir lietas, kas tā ietīņātas sintakses un semantikas slāņos, aiz dienām un stundām, aiz vārdiem, kas aizmirsti, atrasti, izmesti, ka vienkārši zināt, ka brūce pastāv, vēl nenozīmē to parādīt atklātībā.

Īsti nezinu, ko es te runāju. Šķiet, tas, ko gribu teikt, ir, ka reizēm es nezinu, kas mēs vispār esam. Ir dienas, kad jūtos, kā cilvēciska būtne, bet ir arī tādas dienas, kad jūtos drīzāk kā skaņa. Es pieskaros pasaulei nevis kā es pats, bet gan kā atbalss no tā, kas biju. Vai vari mani saklausīt? Vai vari mani izlasīt?

Kad sāku rakstīt, es ienīdu sevi, ka esmu tik nepārliecināts par tēliem, par teikuma daļām, par domām, pat par pildspalvu vai kladi, ko lietoju. Viss, ko rakstīju, sākās ar "varbūt" un "iespējams" un beidzās ar "manuprāt", "pēc manām domām". Bet manas šaubas ir it visur, mā. Pat tad, kad zinu - mani vārdi ir svēta patiesība, baidos, ka šīs zināšanas ātri izšķīdīs, kaut pierakstītas, tās vairs nebūs īstas. Es atkal mūs atdalu vienu no otra, lai varētu aizvest kur citur - nezinu gan īsti, kur. Tieši tāpat nezinu, kā Tevi saukt - baltā, aziāte, bārene, amerikāniete, māte?

Reizēm mums dotas tikai divas izvēles. Veikdams izpēti, es izlasīju rakstu no 1884. gada Elpaso Daily Times, kur bija stāstīts par kādu balto dzelzceļa strādnieku, kurš ticis tiesāts par vārdā nenosaukta ķīnieša slepkavību. Galu galā lieta tika slēgta. Tiesnesis Rojs Bīns citējis Teksasas likumu, ar kuru cilvēku slepkavošana gan aizliegta, taču cilvēka definīcija attiecināta tikai uz baltajiem, afroamerikāņiem vai meksikāņiem.  Anonīmais dzeltenais ķermenis netika uzskatīts par cilvēku, jo neiederējās nevienā ailē. Reizēm tevi izdzēš, vēl iekams tev dota iespēja pateikt, kas esi.

Būt vai nebūt, tāds ir jautājums.

Ja tu esi meitene Vjetnamā, tad kaimiņu bērni var paķert karotes un kasīt ar tām tev rokas, klaigājot: "Skrāpējam viņai nost to baltumu, skrāpējam nost!" Pamazām Tu iemācījies peldēt. Tu iebridi dziļi duļķainā upē, kur neviens vairs nevarēja Tevi sasniegt un aizkasīt nebūtībā. Tu stundām ilgi biji vienkārši sala. Mājās nākot, Tavi zobi no aukstuma klabēja, rokas bija krunkainas kā žāvētas plūmes un klātas tulznām - tomēr joprojām baltas.

Kad Taigeram Vudsam jautāja par viņa saknēm, viņš sevi nodēvēja par Cablinasian, ietverot šajā angļu vārdā atsauces uz savu ķīniešu, taizemiešu, afroamerikāņu, holandiešu un Amerikas pamatiedzīvotāju izcelsmi.

Būt vai nebūt. Tāds ir jautājums. Jautājums gan, taču izvēle tā nav".

Oušens Vongs "Uz zemes īsu brīdi brīnišķi"
 
 
Current Music: Bjork - New world