Sūrreālisms - 3 ražotnes vienā vakarā

Bradājuma plāns – divi objekti. Vienā biju apmēram 2007. gada ziemā, otrā ~2009. gada martā. Tieši otrs objekts bija tas, pēc kura tik ļoti alku – acu priekšā vīzija: ziemas nakts, uzsnidzis viegls sniedziņš, kas plānā kārtā klāj industriālo objektu un slāpē trokšņus no ielas. Lieliska ainava, lielisks objekts, līdz kuram bija vēl jānokļūst, - pa ceļam bija 2007. gadā apmeklētais.
Iekļuvām tajā gandrīz tāpat kā toreiz, ar dažām apgrūtinošām niansēm. Sākām uzsūkt sevī urīnvielas smakas pilno gaisu un sapratu, ka objekts ir mainīts. Ja no iekšpuses sevišķi grūti nebija tikt iekšā, par spīti apsardzei, tad no iekštelpām uz citām iekštelpām gan bija problēmas šoreiz. Lieta tāda – durvis no kāpņu telpām uz objekta daļām bija cītīgi aiznaglotas, apskatei faktiski atvēlot niecīgu daļu objekta. Bet arī tas bija tīri jautri, ņemot vērā to, kā tikām līdz kāpņu telpai. Tai pašai, kurā bija tas pats sensors, kuru toreiz noturēju par mirušu esam. Tā pati kāpņu telpa, kuras saknē pie lielajām durvīm ir divi aktīvi vecās skolas signalizāciju bloki... Domājot, ka sensors ir beigts, turpinājām izpēti līdz likumsakarīgi nonācām līdz jumtam – vismaz divatā, - viens palika lejā, sakarā ar bailēm no augstuma. Jāsaka, ka ilgi gan viņam nenācās būt drošībā, jo, esot uz jumta, manīju kā pie objekta piebrauc operatīvais transports ar ieslēgtu gaismas signālu. Vēlāk arī Spams ziņoja, ka auto piestājis pie objekta. Rīcības plāns: uzvesties klusām uz jumta, slēpjoties no apkārtējo ēku logiem. Lai to realizētu, jāsauc augšā bija arī lejā palikušais, kurš, par spīti bailēm, kā korķis uzlidoja augšā, atpūšoties uz kores ar trīcošām kājām. Šādi pavadījām tur kādas minūtes piecpadsmit, baudot skatu, līdzpaņemto sildošo dziru un čipsus. Korķa cilvēkam ēšana patlaban nebija prātā. Sagaidījām kad potenciālo nepatikšanu avots bija aizbraucis prom un sekmīgi evakuējāmies no teritorijas, uzsākdami ceļu uz nākamo objektu.

Rupji rēķinot, nākamā pieturvieta atrodas ~10km tālāk. Ejam ar kājām, baudot kriminogēnā rajona savdabīgo estētiku, kurai šoreiz piemita savādi tukšs sirreālisms – pārāk maz dzērušo, pārāk maz treniņbikšu, pārāk mierīgi... Visu distanci arī nepieveicām ar kājām, nošmaucām trīs pieturas ar kājām.
Arī šeit ieejas punkts ticis mainīts un, lai gan ir ziema diemžēl ne sūda nav no sniega. Bet tas tikai daļēji nerīmējas kopā ar pagājušās apmeklējuma reizes apmeklējuma estētiku. Pieveicām jaunos iekļūšanas apstākļus un sākām bradāt. Angārs. Liels un tajā caur saplēstajiem stikliem iespīd gaisma – izvelku statīvu un fotografēju, gūstot apmierinājumu ar rezultātu. Arī tā iekštelpas tiek knipsētas ar ilgās ekspozīcijas paņēmienu, iegūstot atmosfēras pilnu tumsu. Un nebūt nebija tā, ka šī reize bija kā pastaiga industriālā parkā – mūs satrauca dažādas skaņas: vēja triektas durvis, pilošs ūdens, kas atgādina soļošanas skaņas (kuras nepieder mums) un tālumā plīstošu stiklu skaņas, kuras lika uzdot sev jautājumu: WTF? Ja pirmās skaņu grupas tikai spēlējas ar iztēli, radot trauksmes sajūtu, tad kā lai izskaidro plīstošu stiklu??? Taisījāmies, ka tiekam – dziļāk kādā ēkā un par izvēli krita mums bibliotēka/sporta komplekss. „Veselā miesā vesels gars”. Šī ēka joprojām šo teicienu burtiski apvieno sevī: pirmajā stāvā sporta komplekss, otrajā lasītava, bibliotēka un skatu zāle uz sporta zāli. Veselīgi. Diemžēl dāmas un kungi, ilgi šis skats vairs nebūs, jo objektu lēnām, bet pavisam noteikti un mērķtiecīgi jauc nost – no sporta zāles griestiem bija noplēsta siltumizolācija, kas nu atdusējās uz grīdas, kā arī nav vairs sporta grozu un citu priekšmetu, kas tur bija pirms diviem gadiem. Skumji, bet viss attīstības vārdā. Arī tas ir skumji – skrienot pakaļ vējam, var ieskriet tūplī, kas to vēju rada.
Bibliotēka – jā, joprojām tā šeit ir un ar visnotaļ maz izmainītu seju. Grāmatas joprojām kaudzēm mētājas apkārt, nodrošinot lasāmvielu atnācējam. Parokoties kaudzēs, tiek atrasti arī diplomu sējumi – dažādi apbalvojumi, goda raksti un atzinības bibliotēkas personālam par labāko bibliotēku. Smalki! Vien rodas jautājums – vai tiešām šos materiālus Porcelāna muzejam nevajag? Ja vajag, ar kuru galu tā vadība domā? Te ir ne tikai šie goda raksti, bet arī dažādas ar uzņēmuma darbību saistītas fotogrāfijas un citi uzskates līdzekļi. Lai nu kā – biedriem kļūst vēsi tā sēžot un lasot, bet man gan ne – tīkami ar statīvu lavierēt starp grāmatu kalniem, meklējot kādu glītāku kadru. Tā rokoties, tiek atrasta bilde ar vizuālu informāciju par to, kā telpai bija jāizskatās. Tad nu sanāca Pirms un Pēc bildes kā reklāmās.
Jā – šī ir kāda trešā reize, kad esmu šeit, bet ikreiz ir tik patīkami un jauni – neņemšos apgalvot, ka esmu izstaigājis vairāk kā, teiksim, 30%. Tad nu arī nonākam kādā ēkā, kurā vēl nebiju bijis, bet tur – hibrīds: vienu daļu aizņēmis porcelāna uzņēmums, bet citu, visticamāk pēc fabrikas likvidēšanas, šūšanas uzņēmums. Tā, ka faktiski sanāca vienā vakarā pabūt iekš trim objektiem. Plašas telpas, daļēji izsisti un aizsisti logi, pa kuriem tumsā iespīd dzeltenās prožektoru gaismas. Tik tīkami, ka taisni vairs negribas iet prom, bet jāiet – tā nu arī šos ~10km caur šo eksotisko mikrorajonu nogājām līdz mājām, apspriežot dažādas tēmas un netēmas.

Siltā dzira papildina atmosfēru.

Bildes: http://picasaweb.google.lv/Disfigurator/3RazotnesVienaVakara#slideshow/5412257170226085954