arīdzan apvilcis savas mājas tīrāmās drēbes

Šitāds jau uz ielas nerādītos - sapucētos pirms iziešanas

(Reply to this) (Thread)

Un tad viņš izgāja ielās,
Kur auto ar spožumu lielās,
Melnā izgāja lepns
Ar savu sirdi delnā.

Un kā ar veseri visu –
Ielu milzīgo dunu
Sasita ar savu runu,
Ar savu runu.

Sievietes,
ņemiet, lūk, mana sirds,
Līdzīgi saulei uz jums viņa iet.
Sievietes, ņemiet, lūk, mana sirds,
Lūk, mana sirds.

Un tā viņš stāvēja
Ar savu sirdi uz stūra.
Visi par viņu smējās,
Par viņu smējās.

Putekļi, skursteņi, spuldzes un oļi,
Zirgu un cilvēku soļi,
Viņi par viņu smējās,
Par viņu smējās.

(Reply to this) (Parent)

Pēc laikabiedru liecībām, slaukot grīdu, dzejnieks esot sacerējis šīs rindas:
"Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts!"

(Reply to this) (Thread)

un mazgājot stiklus:
"Miglā asaro logs,
ko tur liegties, nav vērts" :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un tā mājas uzkopšanas darbos tapusi dzejnieka spožākā daiļrades daļa.

(Reply to this) (Parent)

tā bija jautra pēcpusdiena. diena kad čaks tēloja ka slauka grīdu.

(Reply to this)

<3

(Reply to this)