vakar no rīta uz ielas ieraudzīju meiteni mazā, sarkanā krekliņā, smalkās augstpapēžu sandalēs un baltos minisvārciņos, kas visu laiku brauca augšup, svārciņi, ne jau meitene, turklāt, nu, ne jau tā, ka es to būtu citādi pamanījis, bet viņa ik pa brīdim paskatījās sānu skatlogos un pirkstu galiem savilka svārciņus uz leju, tā paiet piecus soļus un atkal savelk uz leju, iet pa ielu, ātri iet, enerģiski, kājas garas un spēcīgas, lūk tad arī tie svārciņi, kas pašūti no naivas un paļāvīgas trikotāžas, velkas uz augšu apskaut vingros gurnus, lai ir vismaz kaut kas, kam pieķerties šajā nežēlīgajā pasaulē, žēl, protams, ka viņa tos ik pēc pieciem soļiem cenšas atbadūt atpakaļ, tā mēs nogājām kādus pārsimt metrus, viņa reizes piecpadsmit izdarīja šo pusapzināto kustību un krustojumā nogriezās pa labi, bet es devos taisni, savukārt vakarā uz pavisam citas ielas pamanīju neliela auguma tumsnēju ārzemnieci, nu, tādu spāņu tipa sievieti haki krāsas maiciņā un melnos svārciņos, manāmi iereibušu, bet steidzīgu, krustojumā viņa izvilka no somiņas karti un pārbaudīja sava maršruta pareizību, nedaudz sagrīļojās un ietupās ceļos, varēja manīt, ka viņa steidzas uz tualeti, rokas, pašas to nezinot, centās aizspiest zināmas vietas trauslajā sievietes organismā, nu, kā bērni dažkārt dara, kad ļoti grib čurāt un tur priekšā roku, lai kas negadās, bet te pieaugusi sieviete, gadus četrdesmit vismaz veca, lai arī spāniete vai, varbūt, itāliete, nu, tūriste, citiem vārdiem sakot, tie tūristi ir reāli smieklīgi, tad iedegās zaļā gaisma, pareizāk sakot, vēl neiedegās, bet viņa jau aizskrēja pāri ielai - pretim savai viesnīcai, es ceru