- Mosties!
- Es guļu.
- Es zinu. Tāpēc jau es saku - mosties.
- Kas noticis?
- Tu aizmigi un izskatījies pēc drupačiņas.
- Kāpēc tu mani pamodināji?
- Mums ir krāsa.
- Mums ir krāsa?
- Mosties taču! Nokrāsosim visu!
- Bet, tā taču ir rozā!
- Nu un? Mums nav citas. Būs skaisti!
- Un gultu?
- Un gultu!
- Un skapi?
- Un skapi!
- Un galdu?
- Un galdu!
- Un mani?
- Un visu!
- Man nav nekā mugurā!
- Redzi!
- Ai! Kas tas?
- Tā ir krāsa!
- Cik tā ir vēsa!
- Tagad nokrāso mani!
- Labi!
- Ai!
- Tev arī ir vēsi?
- Tagad nokrāso eņģeļus istabas stūros!
- Labi!
- Tagad nokrāso grāmatu lapas, redzi, tās pavērtas guļus uz galda!
- Labi!
- Redzi, mēs esam kā grīda!
- Jā!
- Redzi, mēs esam kā grāmatu lapas!
- Jā!
- Redzi, mēs esam kā eņģeļi istabas stūros!
- Nē!
- Kāpēc?
- Viņi nav tik uzbudināti kā es.
- Tu viņus redzi?
- Jā, viņiem krāsa jau nožuvusi, bet man viss tek gar kājām, redzi?
- Jā!