viens no dīvainākajiem šī gada notikumiem mūzikā ir grupas Shearwater pāriešana uz ierakstu kompāniju Matador, kā rezultātā viņi VĒLREIZ ierakstīja savu pāgājušā gada albumu Palo Santo, kas 2006. gadā tika izdots ierakstu kompānijā Misra un bija, kā saka, guvis kritiķu atzinību. Tad lūk, viņi šo albumu gandrīz nemainīgu ieraksta VĒLREIZ, izdod ar tādu pašu nosaukumu un pievieno bonus disku, kurā ir vēlreiz TĀS PAŠAS dziesmas, tikai demo ieraksta variantā, kas GANDRĪZ neatšķiras no iepriekš izdotā. rezultātā mums ir brīnumjaukas vienpadsmit dziesmas trīs dažādos ierakstos. Lai gan jāatzīst, ka jaunās versijas IR spēcīgākas gan tembrāli, gan emocionāli.



p.s. visā šajā parādās kāda ineresanta konceptuāla nianse, kas mūsdienu mūzikā jau kādu laiku ir pazudusi - tā ir pārliecība par to, ka DZIESMA ir svarīgākais un tikai pēc tam seko izpildītājs, autors, žanrs, producents un mārketings. kādreiz popmūzika bija tieši dziesmu pārdošana, pēc tam - slaveno zvaigžņu pārdošana, bet tagad jau kādu laiku popmūzika ir žanru tirgus, kurā tiek pārdots jaunākais glitch'n'blues vai hardcore-dreamo, un nav svarīgi, ne kas to izpilda, ne vēl jo mazāk - KURU GABALU izpilda, jo visi gabali attiecīgajā divdienīšu žanrā ir vienādi. Bet šeit džeki ir sarakstījuši DZIESMAS, kurām ir konkrēti nosaukumi, melodija un lirika. Un šis dziesmas var dziedāt tā un šitā, gan viņi, gan kāds cits, tas pat nav svarīgi. Citiem vārdiem sakot, kaut kāds pagāušais gadsimts, tipa Koula Portera vai Bilijas Holidejas laiki.