Esmu dusmīga, jo tāda nu es esmu.

Aizvadu dienas izlaidīgi, baudot bezdarbnieka statusa jaukumus [nepārproti, mans nešķīstais lasītāj, man ļoti patīk būt nodarbinātai un līdz ar to nejusties kā parazītiskai sabiedrības atbirai, taču jāatzīst, katra sekunde, ko es nepavadu, saģērbta Narvesen uniformā, mani dara neprātā laimīgu un atjauno manas nervu šūnas pa vienai vien, un tas jau nekas, ka nervu šūnas ir vienīgās, kas neatjaunojas] - skatoties filmas, nepiespiesti zīmējot visādas muļķības [pizģec, mūza, kur tu ātrāk biji], guļot pa 12 stundām diennaktī un dzerot [sasodīts, biju jau aizmirsusi, cik tas ir lieliski], piedevām rīt priekšā stāv izlaišanās no mācībiestādes un velnsviņzin, kā lietas iegrozīsies tālāk - es ļoti ceru, ka iegrozīsies labi [tiešām žēl, ka neesmu ginekoloģe, varētu tās iegriezt pareizā guļā] un man nevajadzēs pavadīt visu mūžu kaut kādā kaktu kantorī, dizainējot 'mīļus jaukus kociņus', sasodīts [es gribu mierīgu, nodrošinātu nākotni, bet ne tik tizlā plaknē]. Dzīvojieties.