Izgāju uz balkona ievilkt plaušās svaigu jaunā gada malku, tikko no Kosmosa uz Zemi atkomandētu. Pamalē dārdēja, salūta atblāzma krita pretējās mājas tumšajos logos kā uguns dzirkstis no neredzamas laktas krīt dziļajā pazemē, kā rudens zeltainās lapas zūd tumšupes atvarā, kā karsti kūpoša lava līst bezdibenī, kā domas un vārdi pazūd esības melnajā caurumā. Neesošā ziema, šķiet, pārvākusies uz debesu jumu, tur tintes zilā pamalē peldējās baltas mākoņu skupsnas, kamēr brīvajos laukums – izkaisīts vesels sieks spoži mirdzoši zvaigžņu un zvaigznīšu.