Mēs šorīt sēžam kapejnīcā un pulkstens vēl ir vienpadsmit, rīta saules stari slīpi nāk žalūzijās un ir tādas mīlīgas gaismiņas. Es skatos ārā pa logu, ārā pie sienas ir atsliets divritenis. Slapjš tāds, jo pirms brīža vēl pilināja. Es pārlaižu acis cietajai priekšējai dakšai, aizbraucu pie pakaļējās, tā ir izvīta gluži tāpat, kā manam vecajam rockmachine ritenim. Acis aizbrauc atpakaļ pie stūres, tā ir izliektā, un tad pie stūres iznesuma. Iedomāju, kā dažādi iznesumi ietekmē pozu uz riteņa un tad pievēršos bremzēm. Tās drošvien ir ačgārni saliktas, kā visiem šejienes riteņiem. Švīks, un es esmu slapjā žļurkstošā pļavā, manam ritenim ir traktorriepas un katrs bremžu spiediens atstāj tumšu strīpu zālienā, un tad nāk dubļaini slīpumi, tur ir pavisam slideni un izbaudāmi. Es piestāju, noliecos uz priekšu, tuvu pie stūres un izbaudu to slapjo zāli, dubļainās riepas, slīpos saules starus. Tad mēs paņemam pusizdzertās lattes un ejam atpakaļ strādāt, haha.