prāgā, dzīvojot kojās, mana istabas biedrene katru dienu, katrā ēdienreizē ēda vienu un to pašu - makaronus ar kečupu un pāris sardelēm. čehu pasniedzēja universitātē reiz prasīja viņai, kas viņai nepatīk kojās. viņa teica, ka sūdīga plīts (nebija melots). vai tu labi gatavo? prasīja pasniedzēja. nē, teica viņa. priekš kam tad tev vajag labu plīti?

es nebiju diez ko labāka, variēju kādus trīs ēdienus uz riņķi. tāpat kā mēs visas pārējās. griķīši! prāgā nebija viegli atrast griķīšus. parastajos lielveikalos to nebija, vien centrā pāris vietās. uzzināju, ka čehiski griķi ir pohanka, un uz iepakojuma skaidrā čehu valodā bija rakstīts, ka ar pohanku tatāri barojuši zirgus un neviens normāls cilvēks tos neēd.

par ko es te? es tiešām ceru, ka kaut viens indietis latvijā ir slaists un pārtiek no roltoniem. citādi visi tie džeki ar simt piecdesmit katliem (kā viņi tos aiztransportējuši uz latviju?) un tonnu dažādu garšvielu atkal jau dzen mani kompleksos. prikiņ, man viendien visu dienu nebija elektrības, un es STUNDĀM ilgi kārtoju māju. bet kaut kas ir ar tiem baltajiem cilvēkiem un viņu dranķīgo izturēšanos pret sevi, kas maskēta aiz laika un spēku taupīšanas.