Posted on 2005.09.14 at 23:37
kĀ šaD tad gribas zilas debesis..un kalnu, kuru pieveikt, metot kūleņus un pasūtot visus fizikas likumus padsmit mājas tālāk. un gribas sadedzināt kādu skapi, kas stāv, nekustas un traucē, neko nedarīdams. stāv starp dVēsELi un kaut ko īpašu..-neiedziļināšos, apdedzināšos vel.
un es turos, nedomāju, nejūtu, nemeloju sev..-un tā joprojām maļu muļķības. šad tad, kā nekā, drīkst sevi nesaprast un pieķert bīstamā prāta haosā. tomēr..- varbūt jauKi. sasodīti. nez kāpēc pēdējā laikā jāāizdomājas par to, cik dramatiski skaistāki ir vārdi, kas atdoti un norakstīti mūzikai.nevar būt, ka vieglāk klausīties nekā izteikties..nevarr būt, ka domas nelido..nevarr būt, ka magnētiskie lauki mūs nesaista..nevarr būt, ka tu mani neredzi…nevar būt, ka jūtu..Bet varbūt tomēr?bEt varbūt tomēr?beT varbūt tomēr?bet Varbūt tomēr?bet vArbūt tomēr?bet vaRbūt tomēr?bet varBūt tomēr?bet varbŪt tomēr?bet varbūT tomēr?bet varbūt Tomēr?bet varbūt tOmēr?bet varbūt toMēr?bet varbūt tomĒr?bet varbūt tomēR?bet varBūt tomēr?bet varbŪt tomēr?bet varbūt Tomēr?bet Varbūt tomēr?bet vArbūt tomēr?bet varbūt tomēR?Bet varbūt tomēr?bEt varbūt tomēr?beT varbūt tomēr?bet varbūt tOmēr?bet Varbūt tomēr?….VARĒTU JAU MŪŽĪGI.bet nekāDā jēgā un labumā.zemīte tik mEt loKus uN met.mAni ieDvesmo.

Previous Entry  Next Entry