Posted on 2005.09.14 at 23:37
..13, 312, 5 – pietiks. Viņš gaudo bezspēkā un kaut kur aiz apraktām žurnālu izgriezumu kaudzēm, nedēļu vecām sirdszālēm var jau manīt īsto insinuatoru. Un viņš ir izticis bez ikdienišķā klauvējiena pie ārdurvīm un lielas brēkas. Te nu bija baismīgais liktenis. Smiekli nāk!
Tipiski valodniekiem- paņemt un vecās zeķes nevis pieklājīgi un sabiedrībai pieņemami samest netīrās veļas kaudzē, pamājot ardievas tām līdz nākamajai tikšanās reizei, bet provocējoši tās turēt rokās un bakstīt līdz nāk apskaidrība par to, ka tā ir vien bezmērķīga neizbēgamas idiotijas pazīme. Brrr auksts- vai zini. Nav jau nemaz tik viegli skatīties uz zilu un redzēt baltu, bet vai maz idejai ir robežas- itin nekādas, ja nu vienīgi svētdienu rīti, kad jāceļas ar panikas lēkmi, kas atgādina jūru gliemežvākos- mierīgu un neparedzami bīstamu, tad gan nav ideju-ir tikai robežas. Un es sarunājos ar zeltnesi, lai mans rādītājs var beidzot atpūsties no manām muļķīgajām un bezgalīgi atklātajām sarunām par dzīvi zem nulles. Par to, kā ir būt zem sniega augošam ciuēkam ar pliku vientiesību kabatā. .. tad gluži tāpat kā arheoloģisko atradumu slānim vienīgais, ko atliek iemācīties- nebaidīties no sevis un tās dīvainās kņudoņas, kas pārņem prātu ikreiz, kad ieelpo, lai pa īstam dzīvotu.
Es šodien smējos- un beidzot tā, kā sen ir gribējies, bet nevarēts. Pazaudēju sajūtu, ko nopirku aizvakar par 2ām placebo stundām.. un nu es varu arī mēģināt apgaismoties. Ķļūst jau labāk. Un man prieks. Tikai es vel īsti nevaru saprast, kur tas joks paslēpies. Nāc mājās, kliedz aizkari gaisam, ko tie pazaudēja līdz ar tumsas iestāšanos.. un nu tie skumst. Un man lielie prieki! Muļķīgie aizkari.
Buuu! Nobijies?..pieliec soli, tici vai ne, bet mēs steidzamies. Katrā ziņā lai nenokavētu pretīgās paprikas ierašanos brokastīs.. un laika ziņās dzirdēju, ka lietus rīta rasu negaidīs..un kas to lai zin.. -varbūt dvēseles aizjoņos griezdamies vai debesis liks mākoņus saskaitīt...gatavībā jābūt vienmēr.

Previous Entry  Next Entry