Tamias Striatus -

Viendien stāvēju virtuvē, gatavoju kārtējo ajurvēdisko ēdienu un aizdomājos, kāpēc to daru. Agrāk es īstenībā indiešu ēdienus gatavoju reti, līdz kamēr sanāca ieviest puisi, kura māte visu laiku bija gatavojusi tieši tā, tad nu es likumsakarīgi pamanījos šo mākslu apgūt, un nepagāja ne gads, kad biju praktiski pārgājusi uz konkrētā īpatņa izvēli ēdienu ziņā. Es arī pieņēmu daudzas citas lietas tā vienkārši - whatever makes you happy - veidā, piemēram, dažu konkrētu apģērbu izvēli, iešanu uz tādiem vai citādiem pasākumiem, sekošanu tādām vai citādām filosofiskām nostādnēm (tikai niansēs, jo pa lielam jau tāpat bijām uz vienas takas). Saprotams, bez nekādiem maldiem un spaidības, tanī brīdī tas likās pilnīgi likumsakarīgi, bez šaubām man viss sagādāja prieku un patika, un likās diezgan sakarīgi, taču, ja tā padomā, bez ārējas ietemes diez vai es to būtu darījusi. Tagad meditēju uz savu garšvieloto ēdienu un nevarēju saprast, vai tā patiešām esmu es, kas gribēja šo te gatavot. Iespējams, tā ir kaut kāda cita es, kas iestrēgusi kopā būšanā kā papēdītis režģī pie lielveikala, un varbūt īstenībā es esmu kaut kas pavisam cits, varbūt īstenībā man patīk pavisam citas lietas, es tikai neesmu pie tā nonākusi, jo esmu visu laiku darījusi lietas, kas patīk citiem, un guvusi prieku no tā, ka viņi par to priecājas, vairāk kā no pašām lietām. Varbūt es arī ticu citādāk, varbūt es īstenībā gribu iet citur, varbūt tās prakses, kuras veicu tagad, nemaz nav man tik ļoti piemērotas, bet tikai pieradums. Es nezinu. Patiešām.