Man reiz bija draugs. Un tāds viņš arī vienmēr būs. Mans mīļais suņuks Ričijs. Mēs gan kopā pēdējos gadus reti pavadījām laiku. Tā laika pavadīšana kā pabužināšana, punča pakasīšana, iešana kopā sēnēs... iešana vienalga kur. Kaut uz veļas šņori, kaut izravēt kādu dobi. Vienalga.. un tad liekas, ka traucē un jāteic - ko tu maisies pa kājām, kamēr es lasu meža zemeņu lapiņas tējai! Vēl šodien nodomāju, cik ļoti sen neesmu žāvējusi meža zemeņu lapiņas.. Viņš vienmēr mani tāds priecīgs sagaidīja. Zināja, kad es būšu. Meklēja mani, kad es nebiju. Skrēja pretī, kad nācu. Un šodien es gribētu kaut es nebūtu zinājusi, ka viņš nebūs ar mani vairs.