Kārtējais sapnis, ko redzēju pirms pāris dienām.

Toņi ir pieklusināti. Maigi. Liegi. Ūdens ir sekls un dzidrs, šur tur pavīd pa kādai tumši pelēkas krāsas klintij. Tās malas kā mežģīne un vietumis atsedzas tādas kā arkas. Bet pats skaistākais ir mākoņi. Es nezinu, ar ko tos salīdzināt.. Tie ir maigi un pufīgi. Violetīgi, vecrozā... Kā cukurvate, kā aveņu/melleņu zefīrs... Un mākoņi slīgst ūdenī, es speru soļus caur ūdeni, kas maigs un silts kā piens. Pēc brīža es redzu sliedes, pār kurām skalojas šis ūdens, un es speru savus soļus uz tām. Un liekas, ka redzu pulksteni, kas ļoti atgādina Laimas, bet tāds veclaicīgs un mazlietiņ miglā tīts...