Par maijpuķītēm
Daži vienkārši brīži iesakņojas atmiņās salīdzinoši spilgtāk par dažiem it kā nozīmīgiem (piemēram, 9. klases izlaidums, kur es visai zālei paziņoju, ka noteikti atgriezīšos, nākšu ciemos, bet pēc 11 gadiem neesmu spērusi savu kāju tur, ja neskaita pa kādam sapnim, pēc kura svētlaimīgi pamostos ar domu, ka tās aukstie gaiteņi nebūs mana ikdiena). Ļoti skaidri atceros 2006. gada maijpuķīšu lasīšanu ar tēti. Mēs dosimies uz mežu grāvja otrā pusē, kur savulaik bijusi pa kādai mājai. Neatceros gan, kā mēs turp gājām, bet tētis min Valteru, kurš braucis pa meža ceļu ar zirga ratiem. Tas meža ceļš, kurš drīzāk atgādina vienkārši stigu (un varbūt arī), parasti palīdz atrast ceļu uz izcirtumu līdz avenājiem. Jā, bet ne par avenēm šoreiz. Vārdu sakot, mēs esam tajā mežā. Un īsti jau nevaru koncentrēties uz maijpuķīšu lasīšanu, jo mežs vietām ir tumšs, vietām mēs ieraugām to izseno mājvietu pamatus, zālē ieaugušus, un tad vēl tētis mani pabiedē. Viņš man saka, ka uz tādiem lieliem akmeņiem jaunas meitenes upurēja agrāk. Un es ticu un man bail. Esmu riktīgs skuķis - mati gaiši un gari, varbūt mugurā gaiši zila jaka, ko omme man devusi. Jā, un tas brīdis man liekas šodien tik svarīgs, jo ticamākais, ka otrreiz mēs turp i nedomāsim iet lasīt maijpuķītes. Kā es mīlu tās puķes.