Pēkšņi iedomājos par jūnija vakaru. Tādu gaišu ar zilganvioletām debesīm, pret kurām tālumā krokainas koku lapotnes atduras. Mežs iekrāsojies tumšā nokrāsā, pār manu puķu pļavu velkas migla un virs dīķa miglas plīvurs tāds varens un biezs. Grants ceļš pavisam gaišs kā ziemeļblāzma debesīs. Un es skrienu ar lielo sarkanīgo krūzi uz veco zemeņu lauku meklēt pirmās zemenes.. Un uz tikko izvārītiem, tādiem miltainiem kartupeļiem uzbirst smalki sagrieztas dilles. Tā silti ap sirdi paliek. Un tam visam pa virsu ielien tikko svaigi uzklātā gultā un izlasi dažas lappuses no bibliotēkā paņemtās grāmatas...