paradoksu karuselis un cukurvates smiekli

noskatījos pāris video iekš youtube, jau zinot, ka aizkaitināšos. un tā arī bija. sapratu atkal un atkal, kāpēc nelasu visādus delfus un citas tenku lapas+to komentārus. bet tādi video ir kā epilācijas vaska strēmele, pielīp un nelaiž vaļā.
labi vēl, ka ir līdzsvars. un to visu drazu var aizskalot ar svaigumu, foršumu un iedvesmu. tomēr atkal nedaudz sajutu svešumu, atcerējos visādus atgadījumus un dialogus. ikdienā laikam esmu savā burbulī, kur ir tikai manas domas, rūpes, darbs, draugi, plāni, sapņi un joki. un mānīgi domāju, ka vairums cilvēku dara un izjūt lietas tāpat, ka es esmu "latviete parastā", reprezentēju savu paaudzi utt. bet tad.. apjaušu, ka tomēr viss ir citādi. mana vecuma un "sabiedrības slāņa" cilvēki ir tik savādāki tomēr. ka es galīgi neesmu tipiskais piemērs. un ir mazliet skumji apjaust, ka tik daudz ko sabiedrībā kopumā nosaka un stūrē ļaudis, par kuru domu gājienu atliek tikai noplātīt rokas. vēl šokējošāk ir atklāt šādas personas savā sociālajā lokā. pa kuru laiku tie foršie vai vismaz nekaitinošie cilvēki pārvērtās šajos "tipiskajos latviešos", pie kuriem (kā izrādās) es nepiederu? kā mēs nokļuvām dzīvžoga pretējās pusēs, kur es esmu jocīgais kaimiņš, kas audzē dīvainas puķes, izvēlas nepareizās krāsas dārza mēbeles un labprātāk tamborē šūpuļtīklā nekā retina burkānus?