Božena Chodunska

Alfrēds Brēms ir brīnišķīgo, veco, pagājušo laiku autors. Kad vēl kliņģerlietiņš lija, īsi pēc gāganu kariem sugu apraksti nebija sausi un zinātniski. Tos varēja lasīt kā plašām tautas masām paredzētus bestsellerus, kā seriālu anotācijas „Rīgas Viļņos”. Un, raugi, manā lietošanā ir 986 lappušu biezs, nezināma gada izdevniecības „Grāmatu drags” izdevums „Dzīvnieku valsts”, privātdocenta P. Galenieka redakcijā. Skat, cik, jauki Brēma kungs izsakās par Miega peli. Pavisam šim zvēriem veltītas divarpus lappuses sīkā drukā, bet te mazas drusciņas no Brēma kunga apjomīgā un detalizētā sacerējuma. Saglabāta oriģinālā interpunkcija.
„Miega peļu, jeb miega žurku dzimtu (Myoxina) ierindosim blakus vāverēm. ...
Pa vasaru, ja tikai laiks nav pārlieku silts, katru nakti tās skraida apkārt pa savu apgabalu. Savos medību ceļojumos gandrīz katru minūti vienu reizi miega pele, līdzīgi vāverei, nosēstas uz pakaļas un ar priekškājām pievada ko mutei. Visu laiku dzird riekstu kraukstoņu, vai izēstu augļu atlieku krišanu, jo tās viņa sviež zemē. Pret rudeni viņa salasa barības krājumus un sakrauj to savās alās. Ap to laiku viņa pampst no taukiem, tomēr ēd tik ilgi, cik var; tad tā sāk domāt par ziemas mājokļa ierīkošanu. Tagad dziļās zemes alās, spraugās un plaisas, klintīs un vecos mūros pat dziļos koku dobumos no maigām sūnām viņa ierīko sev ligzdu un parasti kopā vairākiem saviem biedriem, vēl pirms termometrs nav nokritis līdz nullei, saritinās un iegrimst dziļā ziemas miegā....
Miega peli samērā reti tur gūstā. Jau iepriekš var sagaidīt, ka tik liels izēdājs garīgā ziņā nestāv augstu un ka vispār tam nevar būt daudz labu īpašību. ...
Nekādu vērā ņemamu labumu miegapeles mums neatnes. ..
Miega peles būtība nav taisni patīkama. Vispār viņa ir garlaicīga.”