.
Mēs stāvam uz kopējiem poliem,
smaidam un turpinām cerēt,
mēs abi mīlam saulrietu,
turpinām šai dzīvei nederēt.

Mēs stāvam uz kopējiem poliem,
lasām dzeju, rakstām muļķīgs rindiņas,
kārtējo reizi sagriežot dvēseli uz pārdomu lapas
un mūsu dejošana lietu ir velta,
jo tāda ir kārtība - pretpoli pievelkas,
bet mēs stāvam uz kopējiem poliem.

Es vīrietis, Tu sieviete bez viltus,
bet nedabīgi piemēroti viens otram,
kā roka un roka,
nevis cimds ar roku.

Dīvaini saprast šo vienkāršo patiesību,
negribu zināt šo īstenību.