vakar ieklausījos sevī. beidzot.

lai gan, biju apņēmības pilna jau no paša rīta, kas izvērtās par vienu no tiem, kad viss krīt no rokām ārā un nespēj secīgi paveikt lietas, aizdevos uz darbu un nosēdēju savas 12h, vēl aizvien apņēmības pilna, tad čāpoju siltajā vakarā mājup.. cilvēki, cilvēki, cilvēki. apņēmība pazuda vienu cigareti pirms mājām. jā, Gabrāns un Mēness muzejs, neskaitāmas performances un festivāls kopumā – pievilcīgi. bet zinot sevi, jau varēju iztēloties, cik ļoti nožēlotu iziešanu no mājām, sastopot pirmo pūli. un ne tikai tas, visu jau var paciest labā kompānijā, taču man tādas nebija, daudz vieglāk jebkas ir paciešams, iesildoties ar kādu grādu, taču man šie prieki ir liegti. sapratusi, ka dzīvoklī esmu viena, pieņēmu vislabāko lēmumu – palikt uz vietas un svinēt Koko piecu gadu jubileju. ballīte ar trīs trakiem kaķiem un baldriānu! pēc nejaušības principa, uz apli tika drillēta Bjorkas ''Post'' kasete. nolēmu vēl arī pieveikt pēdējos lielos abu istabu iekārtošanas darbus. visā visumā, man liekas, ka mūsmāju baltā nakts noritēja vienreizēji labi. ap trijiem vai četriem naktī, ieritinoties gultā, jutu gandarījumu un nemaz nenožēloju visu garām palaisto, jo blakus priecīgi murrāja Koko.