Stokholmas Sindroms
Diezgan ņestrs uzvedums. Taču brīdinu, tiem, kas no tā sagaida kautkādu apokaliptisku drone orgasmu, būs mazliet vīlušies. Forma tomēr nosprauž robežas, kas šajā gadījumā tieši izpaudās vokālistu (kuri vispār bija pārsteidzoši labi) sadzirdamības nepieciešamībā. Jā, prasījās maķenīt skaļāk, un es atdotu pāris tekstus par dārzeņu augšāmcelšanos pret ķeskas tricinošu Moog subbasu.
Tā pa īstam manuprāt iešūpojās uz vidu, kad sākumā dominējošā "LKA jauno aktieru" manierē ieturetā brēkšana bija beigusies. Tur iezīmējās pāris baigi labās liriskās atkāpes un motīvi, kuri man vispār likās muzikāli un atmosfēriski visinteresantākās.
Aizejiet apskatieties. Es gan vairāk klausījos, jo uzveduma dramatiskā un vizuālā daļa mani baigi neuzrunāja. Džeki vairs nav 80tie un ir miljons citu materiālu bez celofāna maisiņiem, saprotu tur līmes ostīšana utt. bet nu tomēr. Tāpat tie miljons reizes redzētie plašķi un beretes + saulesbrilles. Sarkanais zviedru zirdziņš gan bija kruts, tas gan.
Prieks, ka Rolšteins ticis atkal pie spēlēšanas. Bet varbūt būtu jēdzīgāk, ja tie būtu koncerti un ieraksti. Operas moš var arī netaisīt he he he.