(no subject)
« previous entry | next entry »
Jul. 3rd, 2017 | 10:57 pm
Es jau atkal izdomāju kaut ko, par ko man sāp, par ko skumt, kā trūkst, un ko tik ļoti vajag, bet tā nav.
Es jūtos tā, ka es viņam nerūpu. Viņš par mani neinteresējas, neraksta pietiekoši bieži. Pēc nedēļu ilgas klusēšanas uzrakstīt facebook "kā iet?" laikam pierāda tikai to, ka nav vispār vērts iespringt par šo cilvēku, un tur nekā nebūs. Viņam tā pat patīk un interesē visas. Es negribu būt viena no daudzām. Manuprāt es viņu nekā īpaši neinteresēju, viņš vienkārši mēdz būt labsirdīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Bet es gribu ko citu. Es vēlos veidot attiecības, vēlos to sajūtu, ka man neviens cits neva vajadzīgs, un arī otram ir līdzīga sajūta.
Dažreiz es domāju, ka vajadzētu pateikt: ja tu neko nopietnu negribi, tad varbūt nesatiekamies vairs. Bet man šķiet smieklīgi to teikt, jo mēs jau tā pat diez ko nesatiekamies, ja es ko neierosinu. :( Man bail izskatīties smieklīgi un bail, ka man sāpēs un viņš to redzēs. Man vispār no tik daudz kā ir bail un kauns. Bail, ka nepatikšu. Bail, ka redzēs ka kaut ko nevaru. Bail būt vājai, izskatīties kā naivai muļķei. Nezinu ko lai iesāk ar šīm bailēm?!
Un atkal tā kā vienmēr. Vēl tikai šis pasākums, vēl tikai tas koncerts kopā un tad tiešām viss. Un pa to laiku viss gruzd un sāp, un gribas pateikt - ja tev nav nopietnu nolūku, tad lūdzu netērē manu laiku. Ha! Itkā es ar kaut ko būtu tik ļoti aizņemta, itkā mani kāds kaut kur aicinātu un vestu un izklaidētu?! Bet varbūt esot emocionālā diskomfortā un gaidot to "vēl tikai šo koncertu" es tiešām zaudēju laiku. Varbūt ne tas koncerts, bet cits un ar citiem cilvēkiem. Bet nē...man taču vajag šo kocertu, jo uz to man nav citu, kas arī brauc. Nu vai nav vnk bezsakars! Devilstons pēc 2 nedēļām, kuras vilksies mūžību, un es domāšu ka jāizvelk un jāuztur labas attiecības, jo ir taču forši kopā un tā, bet tai pat laikā es zinu, ka nemaz negribu ar viņu uz turieni braukt, jo man nepatīk ka viņš dzer, paliek tāds savādāks. Man tiešām nepatīk! Jebal, nu kāda velna pēc es sevi tā mocu. Tāpēc, ka es neesmu pārliecināta cik ļoti man tas riebjas, ir jānotiek kaut kam pilnīgi debīlam, lai man atvērtos acis un smadzenes. Jo, ja man dara kaut ko labu, tad es zaudēju spēju objektīvi pateikt nē, ja mani kas neapmierina. Izšķīstu, izkūstu, izirstu, jo man kāds ir pateicis varbūt tikai vienu jauku teikumu.
Es jūtos tā, ka es viņam nerūpu. Viņš par mani neinteresējas, neraksta pietiekoši bieži. Pēc nedēļu ilgas klusēšanas uzrakstīt facebook "kā iet?" laikam pierāda tikai to, ka nav vispār vērts iespringt par šo cilvēku, un tur nekā nebūs. Viņam tā pat patīk un interesē visas. Es negribu būt viena no daudzām. Manuprāt es viņu nekā īpaši neinteresēju, viņš vienkārši mēdz būt labsirdīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Bet es gribu ko citu. Es vēlos veidot attiecības, vēlos to sajūtu, ka man neviens cits neva vajadzīgs, un arī otram ir līdzīga sajūta.
Dažreiz es domāju, ka vajadzētu pateikt: ja tu neko nopietnu negribi, tad varbūt nesatiekamies vairs. Bet man šķiet smieklīgi to teikt, jo mēs jau tā pat diez ko nesatiekamies, ja es ko neierosinu. :( Man bail izskatīties smieklīgi un bail, ka man sāpēs un viņš to redzēs. Man vispār no tik daudz kā ir bail un kauns. Bail, ka nepatikšu. Bail, ka redzēs ka kaut ko nevaru. Bail būt vājai, izskatīties kā naivai muļķei. Nezinu ko lai iesāk ar šīm bailēm?!
Un atkal tā kā vienmēr. Vēl tikai šis pasākums, vēl tikai tas koncerts kopā un tad tiešām viss. Un pa to laiku viss gruzd un sāp, un gribas pateikt - ja tev nav nopietnu nolūku, tad lūdzu netērē manu laiku. Ha! Itkā es ar kaut ko būtu tik ļoti aizņemta, itkā mani kāds kaut kur aicinātu un vestu un izklaidētu?! Bet varbūt esot emocionālā diskomfortā un gaidot to "vēl tikai šo koncertu" es tiešām zaudēju laiku. Varbūt ne tas koncerts, bet cits un ar citiem cilvēkiem. Bet nē...man taču vajag šo kocertu, jo uz to man nav citu, kas arī brauc. Nu vai nav vnk bezsakars! Devilstons pēc 2 nedēļām, kuras vilksies mūžību, un es domāšu ka jāizvelk un jāuztur labas attiecības, jo ir taču forši kopā un tā, bet tai pat laikā es zinu, ka nemaz negribu ar viņu uz turieni braukt, jo man nepatīk ka viņš dzer, paliek tāds savādāks. Man tiešām nepatīk! Jebal, nu kāda velna pēc es sevi tā mocu. Tāpēc, ka es neesmu pārliecināta cik ļoti man tas riebjas, ir jānotiek kaut kam pilnīgi debīlam, lai man atvērtos acis un smadzenes. Jo, ja man dara kaut ko labu, tad es zaudēju spēju objektīvi pateikt nē, ja mani kas neapmierina. Izšķīstu, izkūstu, izirstu, jo man kāds ir pateicis varbūt tikai vienu jauku teikumu.