Tetisai noriebās. Viņa izlamājās uz balsīm un saritinājās uz grīdas. Uz grīdas jau vienmēr kaut kā domājas labāk, it sevišķi šādos prāta un sirds stāvokļos. Ghost in the circuit. Velvet acid christ. O, jā...
Tas taču ir gandrīz kā orgasms. Tagad prasītos vairs tikai pēc netīra bordeļbāra, trīcošā rokā satvert nenosakāmas izcelsmes un pildījuma cigareti, apgulties ar seju uz galda un tā atspīdumā nolādēt pasauli.
Mājās nav pat mia bellas. Jānopērk. Jāizdzer vienā malkā, lai aizlipinās visa pasaule, lai aizlipinās mute un iekšas.
Nē, nē, nē... dārgā, es tevi nelaidīšu vaļā. Es esmu tava ķīmija. Velvet acid christ. Blood. Skaņas, kur nevar pateikt, ir labi vai slikti. Bet vai nu ļoti labi, vai ļoti slikti, vai arī ļoti labi un ļoti slikti. Bez ļoti nevar, visu vajag ļoti, lai šķīst, lai eksplodē, lai uzvārās... un tad katatonija.
Es esmu tava ķīmija. Tava miesa ir pieradusi būt nelaimīga. Tu pati labi zini, ka arī miesa domā un jūt, tu, fakinā garīgā būtne, taču zini.
Tetisa aizvilkās līdz ledusskapim un ierāva malku tīra šņabja.
Es esmu tava ķīmija, Tetisa. Tu visu laiku esi bezjēdzīgā kaifā lietojusi depresantus. Tu esi atkarīga no ciešanām tāpat kā es no tavām emocijām. Tu vari uz laiku aizbēgt, bet 24 gadi ekstātisku sāpju tevi nelaidīs vaļā ātrāk kā pēc otriem 24 gadiem.
Shut up bitch, I dont love you anymore.
Nē, nē, nesatraucies, mīlu jau mīlu, tikai aizveries... Ļauj man padomāt. Vienu brīdi ļauj man padomāt.