Bikses par platu, siena par aukstu, ēdiena par maz, viens otru satiek pārāk reti, viens par tievu, otrs arī nemāk spēlēt vijoli. Aizkari par īsu, saule pārāk zaļā krāsā. Kā var nemitīgi dzīvot emocijās. Nesaprotu. Nav taču nekā patīkamāka par līganu, vienmērīgu dzinēja startu, par kontrolētām sānslīdēm. Nekādu lieku emociju, stresa, pārpratumu nekā. Viss darbojas kā labi ieeļļots mehānisms.
Nu labi, atzīstu es kunkstu par lietām, bet tās tad es arī ieplānoju un pielāgoju tā, lai nav jākunkst.
Bet stabils psihiskais stāvoklis ir stipri vien par zemu novērtēts.
Un es labāk esmu tajā galā, nekā drāmojos līdz.
Bet galvenais, kā jebkurai svārstībai ir pozitīvā un negatīvā amplitūda, kompensējoša viena otru, tāpat arī emocijām, ja jūti, jūti visu un ir stress jebkura gadījumā. Bet līdzena plūsma vnk ir un paliek laba.
p.s. nice dziesma
emocijām ir funkcija, bet tā vietā pašas emocijas pasludināt par visa jēgu -
Tu brauc grāvjos.
Pie tam Tavs miršanas plāns arī ir balstīts uz emocijām. Tā kā nevajag. Ok, brīžiem ir par traku, piekrītu, bet ir arī attaisnojums, ja!
Un, ja gribi justies laimīgs, tad pēc definīcjas ir jāļaujas emocijām.