|
[7. Aug 2006|22:17] |
palasījos samuraju par vientulību
man ar kādreiz likās - kas var būt labāks par kalnākāpēju vai Nīčes Zaratustru, tad domāju - varbūt tikai kņazs Miškins
tagad kaut kā liekas, cik forši tomēr, ja var ar kādu skaistumā un priekā dalīties, sajust siltu apskāvienu un kopā klusēt un atļauties glupības un nezināšanu un nevarēšanu un dullības..
upd. nuja, atļauties to visu var arī vienatnē un ļaužu pulkā, mierīgi, kad apnīk maskas un viss pie kaķiem |
|
|
Comments: |
Ja ir ar ko, ja radniecīga dvēsele blakus, tad vēl varbūt. Bet parasti ilūzija vien ir no tās dvēseles, tikai pamazām uzpeld visādi zemūdens akmeņi, kas idilli steidz izjaukt.
radniecīga dvēsele blakus ir reta Dieva dāvana, parasti tie brīvi ļaudis, plašu skatu un domām, dziļām kaislībām un sīkām vājībām, reiz satikti. atstāj gan rētas, gan prieku dvēselē. Kam Tev idille?
Perfekcionists esmu. Bet vispār - kas ir idille? Manuprāt, mierīgs, bezrūpīgs, droši vien laimīgs vai vismaz tuvu tam stāvoklis. Nekas nebūtu pretim to piedzīvot. Vētrainas kaislības privātajā dzīvē nav priekš manis.
man arī, lai notiek tā :) | |